Sagūstīšana

Tētis vispār ir miermīlīgs cilvēks. Man tolaik varēja būs kādi desmit gadi. Brāļa vecumu man parasti ir vieglāk atcerēties, jo, grozi kā gribi, viņš vienmēr bijis piecus gadus jaunāks. Tētis bērnībā ļoti daudz ar mums spēlējās. Taisīja no klucīšiem pilsētas ar ielām uz grīdas, kad bijām Rīgas mājās Ganību dambī, spēlēja ar mums paslēpes, kad vasarās dzīvojāmies pa Zvejniekciemu.

Kādu vakaru, kad tētis bija pārnācis no darba, mēs ar brāli atkal gribējām ar tēti spēlēties. Tētis bija noguris un spēlēties tovakar negribēja. Sēdēja uz dīvāna malas un skatījās televizoru. Bet mēs ar brāli atradām lecamauklu mantu kastē. Lecamaukla bija no gumijas. Tāda stingra gumijas virve. Un tad mēs ar brāli izdomājām tēti sagūstīt. Mēs domājām,ka tētim tas arī ļoti patiks. Jo tētim patika ar saviem bērniem ne tikai spēlēties, bet arī jokoties.

Kā toreiz, kad es biju pavisam maziņš. Tētis mani midzināja, mamma kaut ko virtuvē darīja, kad izdzirda manis izbrēktu šaušalīgu baiļu kliedzienu. Mamma skrēja uz istabu, kaut zināja, ka esmu drošībā, jo mani taču midzina tētis. Iemesls kliegšanai bija pavisam vienkāršs – tētis tovakar man stāstīja pašizgudrotu pasaku, kurā es biju Mazais Kaķītis, bet tētis – Lielais Vilks. Tālāk  pasakā, ko tētis stāstīja, Lielais Vilks bija nodomājis Mazo Kaķīti tūlīt apēst. Tā kā biju nervozs bērns ar spilgtu iztēli, es sāku kliegt.

tetisTētis ar savu mammu, manu Vecomāti / Funtu ģimenes foto

Mēs sākām siet tētim rokas. Tētis kā jau miermīlīgs cilvēks, kas mīl savus bērnus, neiebilda – kāpēc gan saviem dēliem neļaut sevi sasiet uz brīdi, kā smejies, lai tak puikas spēlējas. Sasējām tētim rokas aiz muguras. Labus mezglus savilkām, tādus stingrus.

Kādā brīdī tētis teica, ka nu jau pietiks, ka jāsien tās rokas vaļā. Mēs aizskrējām un dabūjām vēl kaut kādas auklas. Redzot, ka tētis pats nevar rokas atsvabināt, mēs ātri sasējām tētim arī kājas. Tobrīd tētis galīgi vairs negribēja spēlēties, bet mēs ar brāli bijām iekrituši tādā gūstīšanas azartā, ka tēta iebildumus nedzirdējām. Ar vēl kaut kādiem striķiem nostiprinājām tēta sasietās rokas un kājas. Tētis tobrīd jau bija nikns. Pēc tam mēs sākām tētim taisīt frizūru. Tēta matu šķipsnas it kā nosukājām uz leju un ar mutēs samitrinātiem pirkstiem pielīmējām turpat tētim pie pieres. Tētis reti ārdījās.

Bet tobrīd tētis tiešām sāka ārdīties kā velns. Cik nu sasiets cilvēks vispār var paārdīties. Mums ar brāli jau bija sākusies kaut kāda pirmatnēja histērija, kad redzējām, ka tētis ir patiesi sagūstīs un nekādi nevar tikt vaļā no valgiem. Pa to laiku tētis jau bija kļuvis arī tik skaļš, lai viņu virtuvē beidzot sadzirdētu mamma un Oma, viena no viņām atsteidzās, iejaucās un palaida tēti atpakaļ brīvībā.

Redzot, ka tētis tiek atsvabināts, mēs ar brāli aizjozām uz gala istabu un krietnu brīdi pavadījām zem Omas gultas. Sākumā vērojām tēta čības – tās joņoja turpu šurpu pa istabu, laikam mūs meklējot aiz skapja vai aiz spoguļa, tad strauji pietuvojās un palika stāvam pie Omas gultas. Pēc brīža mēs ar brāli ieraudzījām arī tēta galvu ar joprojām jocīgo matu sakārtojumu, kad tētis, nometies četrāpus, mēģināja mūs izmakšķerēt. Bet mēs bijām tālu pie gala sienas tā pieplakuši, ka noturējāmies neizlobīti no gultapakšas.

One response to “Sagūstīšana

  1. Atbalsojums: Ierakstu izlase #25 - Stacija

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s