Category Archives: Uncategorized

Neretas pagastā 2017. gada vasarā 20 brūnspārnu ķauķiem uzlikti ģeolokatori

Jūlija vidū man piezvanīja ornitologs Mārtiņš Briedis, kas tobrīd Svalbāras salā lika ģeolokatorus jūras zīriņiem, un izstāstīja, ka Norvēģijā nobrucis kāds pētījums, kurā bija paredzēts 20 ģeolokatorus uzlikt sarkanrīkles čipstēm. Nu esot neizmantoti 20 ģeolokatori, taču to darbības specifikas dēļ tos nepieciešams putniem uzlikt jau 2017. gada ligzdošanas sezonā. Kāds ar kādu sazinājies, meklēts kāds, kas kaut kur Eiropā pastāvīgi gredzeno ligzdojošus sīkputnus, kuru migrācijas ceļi un ziemošanas vietas nav sevišķi labi pētīti, tad nu Mārtiņš norvēģus informējis par vienu veci Neretas pagastā, Sēlijā, kas tup sētā un riņķo visādus mazos dziedātājputnus, daudz ķauķu, jo sevišķi brūnspārnu ķauķus. Turklāt ir svarīgi ģeolokatorus uzlikt vietējiem ligzdojošajiem pieaugušajiem putniem, jo viņi vismaz vienu reizi jau ir aizlidojuši līdz savai ziemotnei Āfrikā un pavasarī sekmīgi atgriezušies – tātad ir pietiekami gudri, stipri, izmanīgi un pieredzējuši, kas dod cerību, ka daļa šo putnu šā gada ligzdošanas vietā atgriezīsies arī 2018. gādā. Tas ir ļoti svarīgi, jo vismaz daļu ģeolokatoru pēc gada būs nepieciešams atgūt. Brūnspārnu ķauķi kāreiz ir suga, kuru sētā visvairāk esmu apgredzenojis nepilnu 5 gadu laikā – 664 brūnspārņu ķauķus (dati uz uz 07.08.2017.), te detalizētāks PĀRSKATS par sētā apgredzenotajiem putniem, t.sk., brūnspārnu ķauķiem pēdējā piecgadē.

Brūnspārnu ķauķis ar uzliktu ģeolokatoru. / Foto – K.Funts

Ik gadu daļa iepriekšējos gados gredzenoto brūnspārnu ķauķu atgriežas no ziemotnēm Āfrikā atpakaļ ligzdot sētā, kur atkārtoti gredzenošanas vietā nākamajās ligzdošanas sezonās esmu tos noķēris: 2014. – 7 brūnspārnu ķauķus, 2015. – 8., 2016. – 7, 2017. – 10.  Laika posmā no 2013. līdz 2016. gadam, nerēķinot migrācijas laikā ķertos putnus un rēķinot tikai vietējos ligzdotājus, nākamajos gados sētā vai tās tiešā apkaimē atgriezušos un atkārtoti noķerto iepriekš turpat ligzdojušo brūnspārnu ķauķu īpatsvars vidēji ir 6,89%* (daļa no tiem –  vairākus gadus pēc kārtas). Tas dod diezgan lielu cerību 2018. gada ligzdošanas sezonā kādu no uzliktajiem ģeolokatoriem atgūt.

Lejuplādējot iegūtos datus no ģeolokatoriem, būtu iespējams aprēķināt diezgan precīzu brūnspārnu ķauķu migrācijas ceļu uz ziemotnēm Āfrikā uz D aiz Sahāras un atpakaļ, kā arī iegūt daudz citu vērtīgu ziņu, piemēram, par migrācijas stratēģiju – atpūtas un barošanās vietas migrācijas ceļā, uzturēšanās laiks tajās u.c.

Brūnspārnu ķauķa izmēriem pārveidotie ģeolokatori. / Foto – K.Funts

Sekoja ātra sarakste ar norvēģu zinātnieku un rezultātā man tapa atsūtīti 20 ģeolokatori un uzreiz arī to remontkomplekts. Lietas būtība tāda, ka atkarībā no putna izmēriem katrai sugai tiek aprēķināts cilpiņu garums, ar kuru palīdzību ģeolokatoru nostiprina ap putna kājām (gandrīz kā mugursoma cilvēkam). Sarkanrīkles čipstu, kam bija sākotnējā doma likt ģeolokatorus Norvēģijā, vidējais svars ir 21 grams. Bet pieaudzis brūnspārnu ķauķis vidēji sver 14 gramus, t.i., par 1/3 mazāk nekā sarkanrīkles čipste. Tātad stiprinājumi bija par garu, sarkanrīkles čipstēm paredzētie bija jānoņem un brūnspārņu ķauķu izmēriem atbilstoša garuma no tieva silikona pavediena jāuzmontē virsū, savienojot galus ar silikona līmi sīkā silikona caurulītes gabalā un to visu pielīmējot pie paša ģeolokatora. Tā nu dabūju padarboties pāris stundas lauka apstākļos bez jebkādiem smalkajiem instrumentiem.

Ģeolokatoru pielāgošana brūnspārnu ķauķu izmēriem. / Foto – K.Funts

Gala rezultātā visi ģeolokatori 20 brūnspārnu ķauķiem tika uzlikti, turklāt piecus uzliku jau iepriekš šogad sētā gredzenotajiem putniem. Diemžēl nevienu ģeolokatoru neizdevās uzlikt iepriekšējos gados sētā gredzenotajiem putniem (šogad tādu bija 10), jo tie jau bija izligzdojuši un aizlidojuši prom. Ja ģeolokatorus būtu saņēmis divas nedēļas ātrāk, būtu tos uzlicis vairākiem iepriekšējos gados gredzenotajiem putniem un vēl vairāk tiem, kurus apgredzenoju šā gada ligzdošanas sezonas sākumā. Taču dāvinātam zirgam zobos neskatās un ļoti ceru, ka gan jau 2018. gada ligzdošanas sezonas laikā dažus no šiem 20 putniem izdosies atkal noķert un ģeolokatorus ar gada garumā uzkrātajiem vērtīgajiem datiem atgūt.

J.Funts izņem no tīkla brūnspārnu ķauķi ģeolokatora uzlikšanai. /Foto K.Funts

Vienā teikumā – kā ģeolokators strādā un kāpēc tos putniem bija jāuzliek? Ģeolokators ik pēc dažām minūtēm nomēra un fiksē gaismas intensitāti, pēc tā nosaka saullēkta un saulrieta laiku, izmērītais dienas garums dod ģeogrāfisko platuma grādu, pusdienlaiks – ģeogrāfiskā garuma grādu.

Brūnspārnu ķauķu iecienīts ligzdošanas biotops. / Foto – J.Funts

P.S. Sētā un apkaimē 2017. gada ligzdošanas sezonas laikā pēc ornitologa Mārtiņa Brieža iniciatīvas un vadībā tika arī uzlikti 15 ģeolokatori ne mazāk interesantajiem krūmu ķauķiem. Šeit raksts par ģeolokatoru uzlikšanu 15 krūmu ķauķiem 2017. gada vasarā.

(*) – J.Funts “Brūnspārnu ķauķu Sylvia communis piesaiste iepriekšējo gadu ligzdošanas vietām Sēlijas dienvidu ainavās”, Zinātniski pētnieciskais darbs bioloģijas sekcijā /11. klase / Rīga 2017 – nepubl.

 

Advertisements

Neretas pagastā 2017. gada vasarā 15 krūmu ķauķiem uzlikti ģeolokatori

Sākot rosīties un gredzenot putnus Neretas pagastā, biju pārsteigts, cik daudz sētā un tās tuvā apkaimē ir krūmu ķauķu. No lieveņa gan pavasara migrācijas laikā, gan ligzdošanas sezonā dažbrīd varēja vienlaikus dzirdēt 2 vai 3 dziedošus tēviņus.

Izrādījās, ka tā nu ir sagadījies – sētā un tuvākajā apkaimē ir ideāli biotopi krūmu ķauķu ligzdošanai. Nelielas pļavas un lauces ar jaunu lapu koku mežmalām, krūmmalas, dažāda vecuma krūmu audzes, krūmu grupas un atsevišķi krūmi. Zemsedzi veido blīvs nekopts augājs (suņuburkšķi, nātres, Sibīrijas latvāņi, gārsenes u.c., un pa apakšu nepļauta pērnā kūla). Īsāk sakot – ļoti iecienītas ligzdošanas vietas ne tikai krūmu ķauķiem, bet arī purva ķauķiem, upes ķauķiem, kārklu ķauķiem un brūnspārnu ķauķiem. PSētas apkaimē ir izveidojusies tāda kā krūmu ķauķiem ideālā “sala”, ko uz Z un D ierobežo purvi un skujkoku mežu masīvi, bet uz R un A – agrārainava.

Krūmu ķauķis ar ģeolokatoru. / Foto – K.Funts

Līdz šim brīdim piecās ligzdošanas sezonās sētā ir apgredzenoti 147 krūmu ķauķi (uz 02.08.2017.), no tiem divi ir pēc 1 un 2 gadiem kontrolēti gredzenošanas vietā, turklāt viens putns, kas tika apgredzenots 2014. gadā, atgriezās sētā ligzdot arī 2015. un 2016. gadā. Te var iepazīties ar sētā apgredzenoto krūmu ķauķu un citu putnu skaitu pēdējo piecu gadu laikā.

Krūmu ķauķu ligzdošanas vietas sētas apkaimē. / Foto – K.Funts

2017. gadā sētas krūmu ķauķiem sanāca pievērst daudz vairāk uzmanības nekā iepriekšējos četros gados, jo ornitologs, putnu migrācijas pētnieks Mārtiņš Briedis ierosināja sētā īstenot pētījumu, 15 krūmu ķauķus aprīkojot ar ģeolokatoriem. Cerībā 2018. gada ligzdošanas sezonā atkal noķert vismaz dažus no šiem putniem, lai ģeolokatorus atgūtu un tādējādi iegūtu datus par krūmu ķauķu ZA Eiropas populācijas migrācijas ceļiem un ziemošanas vietām, migrācijas ātrumu, uzturēšanās ilgumu atpūtas un barošanās vietās, īsāk sakot, dabūtu daudz vērtīgu un interesantu datu par šās sugas migrācijas stratēģiju utt. Par ģeolokatora darbību – ģeolokators ik pēc dažām minūtēm izmēra un fiksē gaismas intensitāti, pēc tā, kad ģeolokators atgūts un tajā saglabātā informācija lejuplādēta, nosaka saullēkta un saulrieta laiku, izmērītais dienas garums dod ģeogrāfisko platuma grādu, pusdienlaiks – ģeogrāfiskā garuma grādu.

Viens no ģeolokatoriem, kas uzlikts krūmu ķauķiem. / Foto – K.Funts

Patiesībā par krūmu ķauķu migrācijas ceļu uz viņu ziemotnēm Indijā vai D Āzijā arī mūsdienās joprojām nekā daudz nav zināms, izņemot to, ka no Eiropas šie putni aizlido jūlija otrajā pusē un augustā, bet ziemošanas vietās kaut kur Indijā u.c. Āzijā parādās pavēlā rudenī.

Es un ornitologs Mārtiņš Briedis ar krūmu ķauķi. / Foto – K.Funts

Lai īstenotu Mārtiņa pētījumu, jūnija pirmajā pusē regulāri apstaigāju apkaimi, meklēdams pastāvīgi dziedošus krūmu ķauķu tēviņus. Tad jūnija otrajā pusē uz nedēļu sētā ieradās Mārtiņš un mērķi īstenojām – apkaimē un sētā 15 krūmu ķauķiem tika uzlikti ģeolokatori. Iekartējot katru no 15 ar ģeolokatoriem aprīkoto krūmu ķauķi maza mēroga apkaimes kartē, apstiprinājās novērojumi par šās sugas lielo ligzdošanas blīvumu sētas apkaimē.

Sešu dzeņveidīgo putnu sugu trauksmes saucieni

Gredzenojot sētā putnus, esmu apgredzenojis arī 7 dzeņveidīgo sugas no 9 Latvijā sastopamajām – tītiņu, mazo dzeni, vidējo dzeni, baltmugurdzeni, dižraibo dzeni, melno dzilnu un pelēko dzilnu. Tā kā daļa putnu mērīšanas un gredzenošanas īsajā brīdī tam aktīvi pretojas un izdod trauksmes saucienus, kad bija pa rokai rakstītājs, ierakstīju 6 dzeņveidīgo sugu trauksmes saucienus. Ieraksti zem bildes, lai tos noklausītos, klikšķināt virsū sugai:

Gredzenošanai noķerts baltmugurdzenis. / Foto – K.Funts

TĪTIŅŠ

MAZAIS DZENIS

VIDĒJAIS DZENIS

BALTMUGURDZENIS

DIŽRAIBAIS DZENIS

PELĒKĀ DZILNA

Bird Ringing at Nereta, Latvia – 2017 / All Data on Trektellen.org

Further on weekends and vacations I would be ringing birds on a regular basis from the beginning of April till the end of October at Nereta, Central part of southern Latvia, map here. Surroundings – woods, meadows, bushes, some small swamps, some gardens, in some places agrarian environment. Ringing area biotope – meadow (on a agricultural land), tree and bush clump (oriented toward S to N), border of a forest, small pond, fruit tree garden.

gredzenosana

The equipment I am using for the ringing – 7 mist nets for small and middle passerines (total lenght – 70 m, height – 2,5 m, 5 shelves) and 1 mist net for owls in spring and autumn migration (lenght – 14 m, height – 3 m, 4 shelves).

When I will ring birds at Nereta, all ringing data and summary I will be publishing on the page Trektellen.org on the account NERETA. The summary of 2013-2017 HERE, more statistics of 2013-2016 HERE.

2016. gadā Latvijā konstatētas 3 jaunas putnu sugas

2016. gadā Latvijā novērotas 3 jaunas putnu sugas, līdz ar to šobrīd Latvijā reģistrēto putnu sarakstā ir 366. putnu sugas.

2016. gadā Latvijā pirmo reizi konstatētās putnu sugas:

1. Sibīrijas peļkājīte Prunella montanella  1 cy – Lauteros, Salacgrīvas novadā, 15.oktobrī gredzenošanai noķēra G.Graubics, J.Lipsbergs, E.&V.Smislovi, R.Matrozis.

2. Arlekīnpīle Histrionicus histrionicus 1 cy – Mangaļsalā, Rīgā, 26.oktobrī novēroja I.Deņisovs.

3. Sibīrijas rubīnrīklīte Calliope calliope 1 cy M – Lauteros, Salacgrīvas novadā, 3.novembrī gredzenošanai noķēra J.Lipsbergs.

hishis_2016Arlekīnpīle Mangaļsalā 29.10.2016. / foto – K.Funts

2015. gadā Latvijā tika novērotas 2 jaunas putnu sugas, bet 2014. gadā Latvijā – 1 jauna putnu suga.

“Sibīrijas putni” divos sējumos – vērtīgs ieguvums putnotāja bibliotēkai

Rudeņos un ziemās, vērojot viešņas no ziemeļu taigas – zīdastes, es priecājos, lūkojoties, kā šie druknie un krāšņie dziedātājputni, skaļi pieskandinādami salto gaisu saviem melodiskajiem treļļiem un cekulus grozīdami, tup pīlādžos un sukā iekšā ogas. Vai ielido sētas vecajā ābelē un sāk knābāt vēl zaros palikušos sasalušos ābolus. Taču biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka ligzdošanas sezonas laikā taigā zīdastes, izspurdzot virs meža kā mušķērāji vai lidinoties virs ūdeņiem veikli kā bezdelīgas, mēdz medīt kukaiņus, lai paēstu pašas un barotu savus mazuļus. Nezinu, varbūt citi Latvijas putnotāji to jau sen zināja. Bet man tas bija jaunatklājums, ko smēlos Sibīrijas putnos.

Neraugoties uz Rietumvalstīs izdoto visdažādāko putnu noteicēju u.c. ornitoloģiskās literatūras pārbagātību, joprojām nebija izdevies atrast kaut ko puslīdz jēdzīgu un vienotu rietumos izdotu par Sibīrijas putniem. Rietumvalstīs izdotā putnu noteikšanas literatūra par Eirāzijas kontinentu, ja skatāmies kartē, ietvēra Eiropu līdz Sibīrijai (Urālu kalniem), pēc tam teritorijas aiz Sibīrijas (Tālie Austrumi) un zem Sibīrijas (Dievidaustrumāzija, Ķīna, Vidusāzija un Tuvie Austrumi). Un nebija neviena laba vienota izdevuma par to, kādi putni tad mīt Sibīrijā un Ziemeļu Ledus okeāna salās un ūdeņos. Izņemot kādu 2007. gada divsējumnieku, kur Sibīrija ir iemesta vienā maisā ar Eiropu, Krieviju, Ķīnu un Japānu, vai divām citām 2009. gada brošūras tipa grāmatelēm par Palearktikas putniem – kurās viss ir par visu, tātad tikai konspektīva ieskata gūšana. Līdz ar to Sibīrijā mītošie putni joprojām bija liels ‘baltais laukums’ manās un, domāju, arī citu putnotāju zināšanās un grāmatplauktos. Tieši tāpēc jau gadiem gaidīju šādu izdevumu, par kuru tālāk nedaudz paudīšu savu ieskatu un vērtējumu. Sevišķi svarīgi iegūt kvalitatīvu izdevumu par Sibīrijas putniem man bija gan kā putnu vērotājam, kam ir liela interese par dažādām retām putnu sugām, kas Latvijā un cituviet Eiropā ieceļo no Sibīrijas, gan kā putnu gredzenotājam, kas kādu no šiem retumiem vēlas noķert un apgredzenot.

ps1

Kādā novembra vidus vakarā pavisam neviļus uzzināju, ka 2014. gadā ir izdots Sibīrijas putnu noteicējs Птицы Сибири. Справочник-определитель. В 2 томах Рябицев В. Deviņas dienas pēc uzzināšanas par šo grāmatu abi sējumi jau bija manā īpašumā. Dabūju tos par 25 eiro un uzreiz varu teikt, ka noteicējs ir katra centa vērts un tas ir ļoti vērtīgs ieguvums manai ornitoloģiskajai bibliotēkai. Pēc Sibīrijas putnu dabūšanas ik vakaru pavadīju un joprojām pavadu, lapodams jaunieguvumu, lasīdams to un priecādamies par daudzpusīgo un interesanto informāciju, kas atrodama abos sējumos par šā plašā reģiona putniem. Nedēļu lapu pa lapai izšķirstījis un daļēji izpētījis izdevumu, nu varu mazliet dalīties iespaidos.

ps3

Kā jau minēts, grāmata ir 2 sējumos, pa abiem kopā 900 lappuses. Pirmajā, melnbaltajā sējumā, ir aprakstītas 550 Sibīrijā mītošās putnu sugas – ligzdošanas ekoloģija, uzvedība, paradumi, katrai sugai doti arī dažādi mērījumi u.tml. Pirmajā sējumā bez dažiem spārna formulu zīmējumiem ir tikai teksts. Daudz interesanta un vērtīga teksta, bet par to mazliet vēlāk. Savukārt otrajā, krāsainajā sējumā tām pašām 550 putnu sugām aprakstītas vizuālās pazīmes sugu noteikšanai dažādos vecumos un abos dzimumos, kā arī balsis un riesta izdarības. Katras sugas apraksti ilustrēti ar attēliem un katrai sugai ir karte ar tās izplatības areālu Sibīrijas teritorijā un nedaudz uz rietumiem aiz Urāliem un nedaudz arī Tālo Austrumu virzienā. Ir arī īsi raksturotas Sibīrijā sastopamo sugu pasugas un to teritoriālā izplatība reģionā un lielai daļai aprakstītas un arī uzzīmētas to atšķiršanas pazīmes.

Interesants ir abu sējumu dalījums, godīgi sakot, ar šādu pieeju Rietumvalstīs izdotajos putnu noteicējos līdz šim nebiju saskāries, taču, jāatzīst, tas ir visnotaļ ērts tā lietotājam. Proti, līdzi ņemšanai dabā un lietošanai uz vietas lauka apstākļos paredzēts otrais sējums, kurā ir putnu krāsaini attēli ar atšķiršanas pazīmēm, balsu apraksti un izplatības kartes. Tā kā Sibīrijas putni ir saturiski ļoti bagātīgs izdevums, pirmo sējumu, kurā ir tikai apraksti par sugu dzīvesveidu, ligzdošanas ekoloģiju, uzvedību u.tml. var mierīgi atstāt mājās, vāģī vai nometnē, lai jau vēlāk, atgriežoties no ekskursijas vai ekspedīcijas dabā, atrastu plašāku un detalizētāku nepieciešamo informāciju par interesējošajām sugām.

ps7

Salīdzinot ar Rietumvalstu analogiem, jāatzīst, ka Sibīrijas putnos gribētos mazliet kvalitatīvākus putnu noteikšanas zīmējumus – daļā Rietumvalstīs izdoto noteicēju tie ir galvas tiesu pārāki (piebildīšu, ka šā raksta ilustrēšanai izmantotie attēli, ko ieskatam pārfotografēju no grāmatas, ir daudz sliktākā kvalitātē nekā grāmatā, jo bildēšanas laikā man mājās bija slikti gaismas apstākļi). Taču, salīdzinot ar citiem līdzīga satura izdevumiem, Sibīrijas putnu otrajā sējumā lielai daļai ne-zvirbuļveidīgo putnu sugām ir attēli ar mazuļiem pūku tērpā (pull), savukārt lielai daļai zvirbuļveidīgo putnu sugu – mazuļu pūku tērpā (pull) knābja atvēruma un rīkles zīmējums. Tāpat ir noderīgi, ka pie sugu noteikšanas zīmējumiem atsevišķi ir izceltas pazīmes, kas var palīdzēt sugas atpazīšanā, piemēram, Locustella ģints ķauķiem ir atsevišķi zemastu apspalvojuma zīmējumi (tas gan vairāk interesēs gredzenotājus), vairākām Acrocephalus ģints ķauķu sugām – galvas virspuses zīmējumi, čakstītēm – virsastes u.tml.

ps5

Informāciju par lielu daļu Sibīrijas putnos minētajām sugām, protams, var atrast arī citos literatūras avotos un publikācijās, taču citu reģionu noteicējos šīs sugas būs minētas un aprakstītas kā caurceļotāji, ziemotāji vai maldu viesi. Taču šis izdevums ir ļoti vērtīgs ar to, ka apkopo visas 550 Sibīrijā mītošās sugas, no kurām lielākā daļa ir tur ligzdojošās, vienā izdevumā. Un, manuprāt, visvērtīgākā informācija šajā noteicējā ir tieši Sibīrijā ligzdojošo putnu dzīvesveida, ligzdošanas ekoloģijas, uzvedības un paradumu aprakstos, ziņās par sastopamības biežumu, kā arī izplatības kartēs. Man bija interesenti uzzināt, kā virknei Latvijā un Eiropā ligzdojošo putnu sugu, kuru izplatības areāli Eiropas putnu noteicējos parasti ir “apcirsti” līdz ar Urāliem, turpinās vai neturpinās tālāk Sibīrijā. Un par vairāku sugu izplatību vai, tieši otrādi, neesamību A virzienā es biju ļoti pārsteigts.

Tāpat satura kvalitātē daudz no svara ir tas, ka izdevuma autors ir ilggadējs pieredzējis Sibīrijas ornitologs Vadims Rjabicevs, kas visu mūžu pētījis Sibīrijas putnus un šajā grāmatā apkopojis savu un daudzu citu Sibīrijas ornitologu pētījumu un novērojumu atziņas. Autors gan atzīst, ka, ņemot vērā Sibīrijas plašumus un joprojām ornitoloģiskajā ziņā neizpētītās teritorijas šajā reģionā, par Sibīrijas putniem vēl daudz kas nav zināms. Šādos gadījumos autors pie konkrētas sugas apraksta vai areāla arī norāda, ka datu par šo sugu ir maz un ziņas par putna paradumiem, uzvedību, ligzdošanas ekoloģiju, sastopamību vai izplatību ir nepilnīgas.

ps8

Pirmajā sējumā katrai putnu kārtai, dzimtai un virknei ģinšu ir tajās ietilpstošo sugu kopīgo iezīmju raksturojums – paradumi, uzvedība, izplatība u.tml. Daļai sugu (pārsvarā ķauķiem) ir aprakstīta spārnu formula, atsevišķām sugām ir zīmējumi ar spārnu formulu līdzīgo sugu atšķiršanai, piemēram, lakstīgala / rietumu laktsīgala / Sibīrijas rubīnrīklīte. Pirmajā sējumā katrai sugai ir doti dažādi mērījumi – svars, spārna garums, spārnu pletums, garums no knābja gala līdz astes galam, plus daudzām sugām citi mērījumi – astes, tibia, atsevišķas spalvas u.c.

Man personīgi vislielākā interese ir par Latvijas sīkajiem dziedātājputniem un tām sīkputnu sugām, kas Latvijā nelielā skaitā vai ekstrēmi reti ieceļo no austrumiem, vai arī ir potenciāli ieceļotāji – līdz šim brīdim Latvijā vēl nesastaptas sugas, kas kaimiņvalstīs un citās Z, R un C Eiropas valstīs jau ir novērotas. Tāpēc bija ļoti interesanti un vērtīgi izlasīt par tādu šā un iepriekšējos rudeņos Latvijā novērotu ‘ekstru’ kā Sibīrijas peļkājītes, Sibīrijas rubīnrīklītes, rudsānu zilastītes, vairāku Phylloscopus ģints ķauķu un citu Latvijā reti vai potenciāli novērojamu sugu paradumiem, uzvedību un biotopiem, kuros tie dzīvo un labprāt uzturas. Šāda informācija putnotājiem noteikti palīdzēs šo retumu meklējumos.

Pirmajā sējumā daudz uzmanības pievērsts tieši ligzdošanai – vietām, kur putni ligzdo, kā būvē ligzdas, cik ilgi perē, cik ilgi mazuļi ir ligzdā, ar ko tos baro, kurš no vecākiem perē, kurš no vecākiem baro, cik ilgi baro pēc ligzdas pamešanas, cik ilgi kopā uzturas jaunie putni ar vecākiem, vai vecie putni nākamajā gadā atgriežas ligzdot vecajās vietās vai arī ligzdo katru gadu citur u.tml. Man personīgi būtiski bija arī uzzināt pulka noderīgas informācijas par sugām, kam mēdz būt invāzijas R, DR virzienos, piemēram, riekstrožiem, zīdastēm, krustknābjiem u.c.

ps4

Pētot jauno izdevumu, esmu jau atradis daudz interesantu faktu un uzziņu gan par Sibīrijā mītošajām sugām, gan par tām, kas Latvijā reti vai neregulārās invāzijās ieceļo. Piemēram, Sibīrijas riekstroži, kam atsevišķos gados rudeņos ir invāzijas Latvijā, rudenī, gatavojot sev barības krājumus ziemai, meža zemsedzē paslēpj līdz 90 kg ciedru riekstu (viens putns!!!), tādējādi sagatavojot sev no 20 tūkstošiem līdz 50 tūkstošiem šādu noliktavu. Pie tam vienā reizē vienā piegājienā Sibīrijas riekstrozis zemmēles maisā spēj pārnest līdz simts ciedru riekstu, ko pa daļām tas noglabā savās pārtikas slēptuvēs. Vēlāk ziemā riekstroži savas “noliktavas” atrod un riekstus apēd, bet pavasarī no šiem krājumiem vēl baro nesen izšķīlušos bērnus.

ps9a

Grāmata ir krievu valodā, taču tajā ir pieejams sugu nosaukumu indekss latīņu un angļu valodā. Kā arī sugu nosaukumu dažādie sinonīmi krievu valodā, kas var noderēt, ja kādos citos avotos nākas sastapties, ka konkrētajai sugai izmantots cits nosaukums krievu valodā. Ņemot vērā, ka līdz šim bieži nācies saskarties ar Krievijā izdoto grāmatu zemo poligrāfisko kvalitāti, Sibīrijas putni ir patīkams izņēmums. Abi sējumi ir cietajos vākos, glītu dizainu, jēdzīgu poligrāfiju, grāmatas formāts ir ērts lietošanai – grāmatu lauka apstākļos varētu pat iestūķēt prāvākā kabatā.

ps6

Vēl kāds fakts – izdevuma tirāža ir tikai 1600 eksemplāru. Ņemot vēra, ka jau otro gadu grāmata ir tirdzniecībā, iegādei pieejamo eksemplāru skaits varētu būt strauji samazinājies. Jāņem vērā, ka Krievija ir liela valsts ar salīdzinoši lielu skaitu putnu vērotaju un ornitologu, turklāt interese par šo grāmatu noteikt ir arī Sibīrijas kaimiņvalstu u.c. putnotājiem. Nesen Sibīrijas putnus sākts tirgot arī britu dabas literatūras dižveikalā NHBS, kur abi sējumi maksā 145 GBP. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja pēc kāda laiciņa šī grāmata jau būs ‘out of print’.

ps2

Mans vērtējums – šī ir vērtīga grāmata, kas būtiski papildinās zināšanas par Sibīrijas putniem un noderēs arī turpmāk kā labs izziņas avots par šā reģiona putniem. Un nobeidzot šo apskatu – ņemsim vērā grāmatas ievadā autora Vadima Rjabiceva pausto vēlējumu visiem putnotājiem, nedaudz to pārfrāzējot: “Lai mūsu interese un zinātkāre netraucē putniem!”

Vairāk par dažādiem noderīgiem putnu noteicējiem, izdevumiem putnu gredzenotājiem u.c. ornitoloģisko literatūru var atrast arī manā mājaslapā.

ps9

Putnošana Rīgas piecos kapos Mirušo piemiņas dienā

Mirušo piemiņas dienā apmeklējām manu mirušo tuvinieku kapus. Pie reizes intereses pēc nolēmu piefiksēt, cik putnu sugas novērošu un sadzirdēšu šajā izbraucienā pa kapiem. Sanāca visnotaļ interesanta aina – kopā piecos kapos novēroju 3o putnu sugas. Kapi Latvijā vispār ir vērtīgas putnošanas vietas, jo bagāti veciem, dobumainiem kokiem, kā arī dažādu krāšņumkrūmu un skujeņu stādījumiem, lapu un zaru kaudzēm u.tml. Kapi pilsētās – bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātas salas pilsētvidē.

5kapiPutnošanas tūres piecu kapu atrašanās vietas / “Jāņa sēta” karte

Tātad mūsu svecīšu un putnu tūrē bija pieci kapi Rīgā šādā apmeklēšanas secībā – Sarkandaugavas kapi, Markusa kapi, Jaunciema kapi, Ziepniekkalna kapi un Katlakalna kapi (faktiski Rīgas nomale, bet formāli Ķekavas novads). Laika apstākļi bija labi – silts, +7 grādi, neliels vējelis, brīžiem saulains, citubrīd – mākoņains. Tūres sākums plkst. 10:22 Sarkandaugavas kapos un noslēgums plkst. 14:45 Katlakalna kapos, kopējais šodien kapos pavadītais laiks 2 stundas un 7 minūtes. Jāpiebilst, ka putnošanas ziņā kapi netika apsekoti mērķtiecīgi, bet tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai aizietu līdz tuvinieku kapu kopiņām nolikt sveces un atpakaļ līdz vāģim. Putni piefiksēti tikai kapu teritorijā. Ekipējums – sveces, sērkociņi, binoklis, fotoaparāts, balsu rakstītājs. Tālāk kapos novēroto putnu saraksts, minot pirmo novēroto konkrēto sugu novērošanas secībā (sugas atkārtoti novērojumi netika fiksēti).

Sarkandaugavas kapos (10:22-10.40) 1. zeltgalvītis, 2. liela zīlīte, 3. zilzīlīte, 4. dzilnītis, 5. krauklis, 6. sarkanrīklīte, 7. dižraibais dzenis, 8. pelēkā vārna, 9. svilpis, 10. pelēkais strazds.

Markusa kapos (11.00-11.32) 11. zvirbuļvanags, 12. mājas zvirbulis, 13. ķivulis, 14. dižknābis, 15. mizložņa, 16. sīlis, 17. pelēkā/purva zīlīte, 18. parastais ķeģis, 19. zaļžubīte, 20. mājas balodis.

Jaunciema kapos (12.18-12.44) 21. cekulzīlīte, 22. riekstrozis, 23. dadzītis, 24. egļu krustknābis, 25. melnā dzilna.

Ziepniekkalna kapos (13.36-14.00) 26. sudrabkaija, 27. garastīte.

Katlakalna kapos (14.13-14.40) 28. kovārnis, 29. lauku zvirbulis, 30. žagata.

kapu_komplektsMirušo piemiņas dienas ekipējums / Foto – K.Funts

P.S. Veiksmes gadījumā varēja dabūt vēl virkni putnu sugu un tikt līdz 40 vai pat 45 sugām, novērojot piemēram, vistu vanagu, paceplīti, peļu klijānu, mazo un vidējo dzeni, lielo čaksti, pelēko dzilnu, kādu no pūču sugām,meža zīlīti, pārlidojošu meža pīli, melnspārnu kaiju vai lielo gauru u.c. Vienubrīd gribēju kapos mēģināt piesvilpot pelēko dzilnu vai apodziņu, atdarinot viņu balsis, bet man neļāva kapos trokšņot.

Lai Dievs mielo mirušo dvēseles.