2019. gadā Latvijā nav konstatēta neviena jauna putnu suga

2019. gads Latvijā jaunu putnu sugu ziņā bija tukšs – visa gada garumā Latvijā netika konstatēta neviena jauna putnu suga. Tikpat neauglīgi jaunu putnu sugu ziņā bija arī 2018. un 2017. gads. Šobrīd Latvijas putnu sarakstā ir 368. putnu sugas.

Savukārt 2016. gadā Latvija tika konstatētas 3 jaunas putnu sugas, 2015. – 2, 2014. gadā – 1, bet 2013. gadā – 5.

Bird Ringing at Nereta, Latvia – 2019 / All Data on Trektellen.org

table bird ringing at nereta 2013_2019 all results

Further on weekends and vacations I would be ringing birds on a regular basis from the middle of March till the end of November at Nereta, Central part of southern Latvia, map here. Surroundings – woods, meadows, bushes, some small swamps, some gardens, in some places agrarian environment. Ringing area biotope – meadow (on a agricultural land), tree and bush clump (oriented toward S to N), border of a forest, small pond, fruit tree garden.

The equipment I am using for the ringing – 5 mist nets for small and middle passerines (total lenght – 50 m, height – 2,5 m, 5 shelves) and 1 mist net for owls in spring and autumn migration (lenght – 14 m, height – 3 m, 4 shelves).

When I will ring birds at Nereta, all ringing data and summary I will be publishing on the page Trektellen.org on the account NERETA. The summary of 2013-2019 HERE, more statistics of 2013-2018 HERE.

2018. gadā Latvijā nav konstatēta neviena jauna putnu suga

2018. gads Latvijā jaunu putnu sugu ziņā bija tukšs – visa gada garumā Latvijā netika konstatēta neviena jauna putnu suga. Tikpat neauglīgs jaunu putnu sugu ziņā bija arī 2017. gads. Šobrīd Latvijas putnu sarakstā ir 366. putnu sugas.

Savukārt 2016. gadā Latvija tika konstatētas 3 jaunas putnu sugas, 2015. – 2, 2014. gadā – 1, bet 2013. gadā – 5.

Karte – brūnspārnu ķauķa migrācijas ceļš uz ziemotni Kamerūnā un atpakaļ uz ligzdošanas vietu Neretā

2017. gada vasarā, savā sētā gredzenojot putnus, uzliku ģeolokatorus 20 brūnspārnu ķauķiem (Sylvia communis), ko man ar Šveices Ornitoloģijas institūta pētnieka Mārtiņa Brieža starpniecību atvēlēja Bergenas Universitātes ornitologs Terje Lislevand. Mazliet plašāk par to var lasīt ŠEIT.

Kaut arī sētā gredzenoto brūnspārnu ķauķu filopatrijas (atgriešanās ligzdot nākamajos gados iepriekšējā gada ligzdošanas vietā) procents ir diezgan augsts, 2018. gada vasarā atkārtoti noķēru tikai vienu brūnspārnu ķauķi ar ģeolokatoru (kopumā 2018. gada vasarā sētā noķerti 15 iepriekšējos gados turpat ligzdojušie un gredzenotie šīs sugas putni). Tas bija brūnspārnu ķauķis ar gredzenu “Latvia Riga J200192”, kam ģeolokatoru uzliku 2017. gada 22. jūlijā un atkārtoti pēc gada turpat sētā noķēru 2018. gada 26. maijā.

Brūnspārnu ķauķis “J200192” / Foto – K.Funts

Brūnspārnu ķauķim noņemtajā ģeolokatorā visi dati gada garumā bija ierakstījušies labā kvalitātē, kā rezulātā M.Briedis sagatavoja šo skaisto karti, kā arī vairākus interesantus un vērtīgus faktus. Skaidrs, ka no viena putna migrācijas datiem nekādus vispārinošos secinājumus nevar izdarīt par brūnspārnu ķauķu Latvijas populācijas migrācijas ceļiem, dinamiku un stratēģiju, tāpat arī par ziemošanas vietu izvēli. Taču dati par šā viena brūnspārnu ķauķa migrācijas ceļu un stratēģiju arī ir gana nozīmīgi, lai gūtu aptuvenu ieskatu šīs sugas Latvijas populācijas migrācijas ceļu un ziemošanas vietas izvēlē.

Brūnspārnu ķauķa “J200192” rudens un pavasara migrācijas maršruts, ziemošanas vieta un dinamika / karti sagatavoja M.Briedis

Šajā kartē redzams, pa kādu maršrutu un cik ilgi putns lidojis rudens migrācijā uz savu ziemošanas vietu Rietumāfrikā – Kamerūnā, un pa kādu maršrutu pavasara migrācijā atgriezies atpakaļ iepriekšējā gada ligzdošanas vietā manā sētā. Kartē arī redzams, kuros mēnešos cik tālu putns ir aizlidojis un cik ilgi pavadījis ziemošanas vietā. Rudens migrācijā putns no Neretas prom devies 2017. gada 25. augustā un ziemošanas pirmajā vietā Āfrikā ieradies pēc mēneša – 2017. gada 28. septembrī, bet galvenajā ziemošanas vietā – 21. novembrī. Pavasara migrāciju no Āfrikas atpakaļ uz savu ligzdošanas vietu putns sācis 2018. gada 31. martā un Neretā atgriezies 2018. gada 17. maijā.

Interesanti ir tas, ka 2018. gada pavasarī putns līdzšinējā ligzdošanas vietā atgriezies nevis pa to pašu ceļu, pa kuru uz ziemotni aizlidoja 2017. gada rudenī, bet pa pilnīgi citu maršrutu. To sauc par cilpveida migrāciju. Kartē redzam, kur turpceļā un atpakaļceļā šķērsota Vidusjūra un Sahāras tuksnesis, turklāt atceļā putns lidojis pāri Alpu kalniem. Un vēl interesantāk, ka atgriežoties uz līdzšinējo ligzdošanas vietu, putns, kā redzams kartē, sākumā ir nedaudz kļūdījies un aizlidojis par tālu uz ZR, tad to sapratis, piekoriģējis maršrutu atpakaļ uz DA un atlidojis precīzi atpakaļ uz savu agrāko ligzdošanas vietu. Putns, kas svēra vien 13 garumus, precīzi atlidoja atpakaļ uz sētu no Kamerūnas, kas taisnā līnijā ir aptuveni 5570 km. Kopējā distance viena gada migrācijas ciklā, ko nolidojis šis putns, ir 14 010 km. Putnu orientēšanās un navigācijas prasmes arvien izraisa manī milzu apbrīnu pret šīm mazajām, gudrajām un izturīgajām dzīvbūtnēm!

Jebkurā gadījumā šis te ir tikai mans neprofesionāls apraksts sētā īstenojamajam pētījumam, zinātniskos secinājumus lai izdara zinātnieki M.Briedis un T.Lislevand. Nobeiguma vietā piebildīšu, ka pēc M.Brieža iniciatīvas šajā brūnspārnu ķauķu migrācijas pētījumā 2019. gadā ir iesaistījies Šveices Ornitoloģijas institūts, nodrošinot pētījumu ar 20 ģeolokatoriem, kurus sētā un tuvā apkaimē ligzdojošajiem brūnspārnu ķauķiem uzlikšu 2019. gada ligzdošanas sezonā. Protams, nav arī izslēgts, ka kādu no 2017. gadā ar ģeolokatoriem aprīkotajiem putniem noķeršu 2019. un/vai 2020. gada ligzdošanas sezonā, jo līdz šim vairāki šīs sugas putni ligzdot sētā ir atgriezušies 2 un 3 gadus pēc kārtas.

2019. gada ligzdošanas sezonā ar Šveices Ornitoloģijas institūta atbalstu brūnspārnu ķauķiem uzlikti vēl 20 ģeolokatori un pētījums turpinās.

Brūnspārnu ķauķim “J200192” noņemtais ģeolokators / Foto – K.Funts

Kā es kārklu ķauķa netipisku ‘viļņainu’ dziesmu rakstīju

Pēdējos pāris gadus bez putnu vērošanas un gredzenošanas esmu pievērsies arī putnu balsu rakstīšanai un publicēšanai starptautiskajā putnu balsu datubāzē http://www.xeno-canto.org. Nav tā, ka daru to ļoti dedzīgi, taču šo to interesantu savā sētā un apkaimē esmu ierakstījis. Izklausās jau jauki tie dažu minūšu putnu balsu ieraksti, taču to ierakstīšanas process dažkārt nav tik vienkāršs. Šajā reizē stāsts par to, kā tapa kārklu ķauķa netipiskas ‘viļņainas’ dziesmas ieraksts.

Kādu pievakarē tu, ejot kārtējā apgaitā pa gredzenošanas tīkliem, izdzirdi, ka viens no tavas sētas kārklu ķauķiem dzied savādāk. Nevis vienkārši monotoni pļerkst savu dziesmu, bet izdzied to it kā viļņojoši. Pirmā doma, loģiski, ir: “Man tas ir noteikti jāieraksta un jāpublicē.” Protams, ka tieši šajā reizē rakstītājs nav kabatā. Izbizojis tīklus, apgredzeno putnus, paķer rakstītāju un skrien atpakaļ uz sētas rietumu malu, kur tikko kārklu ķauķis dziedāja stabili un pārliecinoši. Kad atskrien, ķauķis, loģiski, ir apklusis. Tu kādu brīdi stāvi, sodies un ļauj dunduriem sūkt savas asinis. Tad nospļaujies un dodies atpakaļ uz māju, kas atrodas sētas otrā malā. Pienācis pie mājas, tu izdzirdi, ka kārklu ķauķis ir atsācis jaudīgi dziedāt savu netipisko dziesmu. Tu nospļaujies vēlreiz, pasaki dažus sliktus vārdus un dodies atpakaļ (te jāiestarpina, ka varētu taču rakstītāju ieslēgtu atstāt putna dziedāšanas vietā un pēc laika savākt jau ar ierakstītu dziesmu. Jā, tā var darīt. taču tad nav ‘cilvēkkontroles’. Tikai esot klāt, var izvērtēt situāciju, pieregulēt rakstītāja mikrofonu jutīgumu un rezultātā iegūt labākas kvalitātes ierakstu).

Kārklu ķauķis, sver ap 13-15 gramus. / Foto – K.Funts

Tātad tu esi atpakaļ dziedāšanas vietā, sāk krēslot, tu pieregulē rakstītāja mikrofonu jutīgumu un kārklu ķauķis atkal beidz dziedāt. Tieši tad, kad tu turēji pirkstu uz pogas “REC”, lai to nospiestu. Tu vairs nelamājies, bet, sakniebtām lūpām, vienkārši gari nopūties caur degunu. Un tajā brīdi izdzirdi, ka kārklu ķauķis atsāk dziedāt metrus 100 tālāk kaut kur aiz birztalas. Tas tevi uzmundrina un tu dodies pa pļavu ar zāli līdz krūtīm ķauķa virzienā. Pēc tam duci reižu atkārtojas tas pats – tu pienāc normālā ierakstīšanas attālumā (bet tādā, lai putnu netraucētu), taču tas atkal pārlido kādus 100 metrus tālāk un atsāk dziedāt. Tu pienāc, viņš pārlido utt. u.tjpr. rezultātā tu esi noskraidījis pa pļavu lielu gabalu un ir izdevies iegūt dažas minūtes garu puslīdz jēdzīgu ierakstu. Tā domā tu tajā brīdī. Ir jau satumsis. Aizejot uz māju, tu uzliec austiņas, lai savu ierakstu noklausītos. Taču kādu nezināmu iemeslu dēļ, kas slēpjas skaņu fizikā un rakstītāja programmā, viss ieraksts ir dzēšams ārā, jo pāri kārklu ķauķa netipiskajai dziesmai ir dzirdama tāda kā elektroniska pļerkstoņa visa ieraksta garumā, kas, acīmredzot, rodas, kad MP3 faila rakstīšanas programma “apjūk un nesaprot”, kas īsti ir jāieraksta, jo monotonajai kārklu ķauķa dziesmai fonā skan vēl monotonāka sienāžu sisināšana. Tu izdzēs ierakstu un samierinies.

Tu esi noguris, noliec rakstītāju plauktā un ej pēdējā tumsas apgaitā uz gredzenošanas tīkliem, lai tos aiztaisītu, jo pēc prognozes naktī stipri līšot. Un tad tu dzirdi, ka krūmā pie apgaitas priekšpēdējā tīkla ir atlidojis kārklu ķauķis un dažu metru attālumā sāk ļoti aktīvi dziedāt savu netipisko ‘viļņaino’ dziesmu, turklāt pilnībā ignorējot tavu rosību pie tīkla. Tu nopriecājies vienlaikus un kļūsti nikns, jo rakstītājs ir palicis mājās. Tu, savā nodabā balsī lamādamies, vēlreiz aizej pēc rakstītāja. Ātri vien esi atgriezies atpakaļ un izdomā, ka tālāk labāk neiet, bet ielīst pļavā pa zāli, kuras augstums ir līdz krūtīm , ja tajā stāv. Kādas 20 minūtes jau ir lijis smalks blīvs lietus. Kārklu ķauķa dziedāšanu tas neietekmē – viņš dzied aizgūtnēm. Tas priecē.

Tu četrrāpus ielien pļavā īstajā vietā, apsēdies uz zemes un ērti iekārtojies, jo, rakstot putnu balsis, ir jāsēž nekustīgi, lai dažādi blakustrokšņi nesacūkotu ierakstu. Rāpojot šos desmit metrus pa zāli, tu pārliecinies vēlreiz, ka tiešām ir lijis 20 minūtes, jo daļa no pļavā nolijušā ir jau iesūkusies tavā apģērbā. Nekas, tu nodomā, galvenais, ka būs labs ieraksts. Kamēr rāpoji, nedaudz esi aizelsies un zini, ka tas noteikti arī būs ierakstā, jo rakstītāja jutība iestatīta uz maksimālo. Tu nospied pogu “REC”, kārklu ķauķis dzied aizgūtnēm un tu mēģini nomierināt elpošanu, piespiežot sevi lēni elpot caur muti. Nodarbojoties ar elpošanas kontroli, tu jau sen esi sapratis, ka ērtā iekārtošanās ir bijusi tikai šķietama, jo tobrīd ir absolūti neērti – sēdēt izvēlētajā pozā ir galīgi neērti. Visas citas pozas būtu daudz ērtākas, tomēr kustēties nedrīkst, lai necik nebūtu dzirdama apģērba auduma un augu švīkstoņa, jo pēc tam tas viss ierakstā izklausīsies tā, it kā avīzēs stingri ietīts zilonis mēģina izlauzties brīvībā. Sāk tirpt rokas, jo arī tās jātur nekustīgi. Sāk smelgt ceļgali, tirpt pēdas un rokas. Stīva mugura. Bet bail grozīties, lai kārklu ķauķis nepārtrauktu savu netipisko dziesmu. Tevi jau sen ir atraduši odi. Visu šo laiku, ko tu esi sēdējis zālē pieplacis pie zemes ar rokā izstieptu rakstītāju, viņi ap tevi lidinās, kur grib nosēžas uz apģērba neaizsegtajām miesas daļām un mierīgi sūc asinis. Tu jūti katru no viņiem uz savas sejas, deniņiem, pieres un plaukstām. Odu sišanas trokšņi būtu katastrofa ieraksta kvalitātei. Tā nu tu sastindzis sēdi un ļoti labi jūti katru no viņiem. Tu pat jūti, kā un kur viņi staigā. Tu, piemēram, jūti, kā viens no viņiem ieurbj savu sasodīto snuķi deniņu ādā. Taču viņam kaut kas nepatīk, ne tad asinsvadu siena ne tāda, vai kas cits, bet viņš izvelk snuķi, soli pa solim aiziet līdz acu kaktiņam un padzeras tur. Izzinot odu pastaigas uz savas miesas, tu saproti, ka bija nepareizi sākt klusi elpot caur muti, jo rīkle ir izkaltusi un ieelpas brīdī iesīcas. Tu pamazām pārorientē elpošanu caur muti uz degunu. Tā nu klusumā tu sēdi, domādams, ka vajadzētu būt labam ierakstam un ieklausies sevī. Un tā, klusumā sēžot, tu dzirdi, ka kuņģis joprojām gremo. Ikdienā to neviens nekad nedzirdētu – tie ir tādi klusi gurkstieni, ko var sadzirdēt, ja klusums ir ļoti liels. Un šobrīd ārā tāds tas ir, tāpēc tu pēc iepriekšējas pieredzes labi saproti, ka šie vēdera gurkstieni būs dzirdami ierakstā. Šajā brīdī tu pēkšņi dzirdi, ka kreisā nāss izelpā sāk sīkt. Tu vēl palēnini elpošanu, lai novērstu sīkšanu nāsī un ieraksts būtu tīrs, bet pēc brīža sāk trūkt elpas – lēnāk droši vien elpo vardes minūti pirms iegrimšanas ziemas miegā. Tā nu tu esi nosēdējis pļavā kādas 45 minūtes, nospļaujies, izslēdz rakstītāju, ar baudu normāli elpo, izrāpo ārā un dodies prom. Stīvs, slapjš un pārskaities. Mājās tu nekavējoties paņem austiņas un sāc klausīties ierakstu. Pirmais secinājums ir cerīgs – kārklu ķauķa netipiskā dziesma ierakstījusies kvalitatīvi. Bet tad tu klausies tālāk un dzirdi gan to, kurā brīdī ir gremojis tavs kuņģis, čerkstējusi rīkle, pīkstējusi kreisā nāss, čaukstējis apģērbs un daudzus citus ierakstam nevēlamus trokšņus, tajā skaitā lietus lāšu pakšķēšanu uz pļavas augiem, radot iespaidu, it kā man tur kāds blakus stāvējis un visu laiku urinējis. Finālā ir izdevies publicējams ieraksts 6 minūšu garumā.

Te var noklausīties augstāk minēto kārklu ķauķa netipisko ‘viļņaino’ dziesmu.

Bet šeit kārklu ķauķa tipiska dziesma.

Un te visi mani putnu balsu ieraksti xeno-canto.org lapā.

Bird Ringing at Nereta, Latvia – 2018 / All Data on Trektellen.org

table bird ringing at nereta 2013_2018 all results

Further on weekends and vacations I would be ringing birds on a regular basis from the middle of April till the middle of November at Nereta, Central part of southern Latvia, map here. Surroundings – woods, meadows, bushes, some small swamps, some gardens, in some places agrarian environment. Ringing area biotope – meadow (on a agricultural land), tree and bush clump (oriented toward S to N), border of a forest, small pond, fruit tree garden.

The equipment I am using for the ringing – 7 mist nets for small and middle passerines (total lenght – 70 m, height – 2,5 m, 5 shelves) and 1 mist net for owls in spring and autumn migration (lenght – 14 m, height – 3 m, 4 shelves).

When I will ring birds at Nereta, all ringing data and summary I will be publishing on the page Trektellen.org on the account NERETA. The summary of 2013-2018 HERE, more statistics of 2013-2017 HERE.

Trīs dienas kājām gar jūru no Duntes līdz Ainažiem pirms 24 gadiem

Reiz senos laikos – pirms 24 gadiem 1994. gada jūlijā, īsi pēc tam, kad no Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie, es un divi mani tālaika draugi devāmies trīs dienu pārgājienā gar jūru no Duntes uz Ainažiem – maršruta kopgarums kopā bija kādi 60 kilometri. Kāpēc gājām? Pirmkārt, gribējām apskatīt šo visnotaļ interesanto jūrmalas posmu, otrkārt, tāpat nebija īpaši daudz, ko darīt. Man vispār tā bija dzīves pēdējā bezrūpīgā vasara, jo gada beigās, vecāku mudināts, biju spiests sākt pastāvīgi strādāt.

Ekipējumā šajā pārgājienā man bija neērta mugursoma un divi pledi nakšņošanai – vienu ko paklāt apakšā, otrs – lai apsegtos. Bija līdzi arī telts viena uz trijiem. Proviants bija siltas šprotes, silts jogurts, silta maize un silta limonāde, no kā mums visu ceļu slāpa.

Svarīgākās lietas manā ekipējumā šajā pārgājienā bija divas – fotoaparāts un kartes. Karšu lietas man ļoti iepatikās jau dziļā bērnībā, kad 5. klasē pieteicos tūrisma pulciņā, kur man iemācīja orientēties pēc kartēm, lasīt karšu leģendas, noteikt azimutus un tamlīdzīgi.

Te varētu vaicāt – kāda velna pēc vajadzīga karte, ejot gar jūru, kur ūdens līnija ir vislabākais orientieris? Da tāpēc, ka mūsu mērķis nebija vienkārši kā suņiem joņot gar jūru, bet apskatīt visus interesantos un vērtīgos ģeoloģiskos un dabas objektus šajā jūrmalas posmā – zemesragus, akmeņu klājienus, upju un strautu grīvas, lielos akmeņus, iesāļūdens lagūnas, randu pļavas utt. Es pat veicu priekšizpēti, izkonspektējot 1985. gadā izdoto “A.Plauža brošūru “Vidzemes jūrmala”. Un interesantākās vietas iemarķēju savās maršruta kartēs.

Kartes šajā pārgājienā man bija divas – 1993. gadā izdotā Limbažu rajona karte un nesen atslepenotās PSRS ģenerālštāba kartes, kurām bija laba detalizācija un kuru nopirku tā laika “Zinātniskajā grāmatnīcā” Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Lai pārgājiena laikā kartes no biežas locīšanas nesāktu plīst, kā tas bieži gadās, ar caurspīdīgo līmlenti nolaminēju visas karšu locījuma vietas un arī apmales. Šis priekšdarbs kalpoja godam un kartes varētu droši izmantot vēl tagad.

Daudzus gadus par šīm kartēm biju aizmirsis, tāpat kā par foto negatīviem (par ko stāsts būs mazliet vēlāk). Kad tās 2018. gada sākumā atradu, biju pārsteigts, ka uz vienas no kartēm tolaik esmu numurētā secībā sarakstījis visus interesantos ģeoloģiskos un dabas objektus. Taču tik netipiski sīkā rokrakstā, ka tur rakstīto mūsdienās vairs nevaru izlasīt pat ar brillēm un nākas ņemt talkā vairojamo lēcu. Otrā kartē attiecīgi šie visi objekti bija atzīmēti ar numurētiem  punktiem. Vēl arī kartē biju salicis kilometrāžas atzīmes.

Uz vienas no kartēm  atradu uz tās malas uzrakstītus divus autobusu atiešanas laikus no Zvejniekciema pasta pieturas – ‘duntietis’ 6:55 un ‘tūjenieks’ 10:15. Iepriekšējā vakarā pārgājiena sākumu atzīmējām, tāpēc vēlais ‘tūjenieks’ bija  atlternatīva, ja gadījumā aizguļamies. Bet mēs godam pamodāmies pirms sešiem, aizgājām uz busu un pulksten 7:30 mūsu pārgājiens Duntē varēja sākties.

Tā nu mēs trijatā lēnā garā trīs dienās šo interesanto maršrutu nosoļojām. Tā bija ļoti silta vasara, dienas vidū bija karstums, tāpēc pārsvarā gājām no agra rīta līdz priekšpusdienai un pēcāk no pēcpusdienas līdz vakaram. Karstajā pusdienlaikā tupējām liedagā vai kaut kur ēnā, peldējāmies un viens otru apsmējām. Pārgājiena laikā jūrā bija spēcīgi vējatplūdi, līdz ar to bija ērtā iešana pa liedagu, izņemot akmeņu klājienus, vai sērēm un brišanas lagūnu/niedrāju gabalos bija maz.

Šis bija laikaposms manā jaunībā, kad daudz fotografēju, līdz ar to sanāca nedaudz dokumentēt garu posmu Rīgas līča austrumu piekrastē jeb Vidzemes jūrmalā. Tolaik pats arī tīstīju filmas un kopēju bildes. Spriežot pēc pūkām, pirkstu nospiedumiem, skrāpējumiem un citiem mēsliem uz fotofilmām, nekāds rūpīgais nebiju. Pārgājiena laikā izfotografēju vēl PSRS laikos ražotas 8 “Svema” melnbaltās 36 kadru fotofilmas, kuras nopirku ar jau beigušos derīguma termiņu.

Fotoaparāts man bija Krievijā ražotais “Zenit”, ko nopirku foto veikalā Marijas ielā par 25 latiem, kas bija mana mēnešalga rūpnīcas naktssarga amatā. Šim jaunajam fotoaparātam jau no sākuma nestrādāja slēdzis – veikalā man to negribīgi nomainīja pret jaunu. Taču jaunajam, kā vēlāk atklājās,  visai labi nestrādāja kaut kas cits, līdz ar to uz daudziem kadriem vienā malā ir pārgaismota josla. Ar tādu daiktu tad nu es fotografēju.

Kaut kad 2017. gadā vairākas reizes atcerējos, ka man ir čupa melnbalto negatīvu no deviņdesmito gadu vidus un vajadzētu tos beidzot ieskanēt. Protams, atcerējos pārgājienu un tieši ar šiem negatīviem arī sāku. Šobrīd nožēloju, ka tolaik precīzi pie negatīviem neatzīmēju, kuri kadri atbilst precīzām vietām dabā. Uz visu astoņu fotofilmu konvertiem ir vienāds uzraksts kā kaut kādai spartakiādei – “Vasara Dunte – Ainaži ’94”. Par laimi, tā kā labi pārzinu šo jūrmalas posmu, nebija problēmu visu salikt  pareizā secībā (šajā rakstā bildes nav liktas secīgi).

Boloties uz pārgājiena fotoattēliem, radās doma, ka vajadzētu šo pārgājienu atkārtot, fotografējot tieši tās pašas vietas, kuras ir 1994. gada negatīvos. Tā kā jūras piekrastē visi procesi (krasta erozija, uzskalošana, pārpūšana u.tml.) rit ļoti dinamiski, būtu interesanti salīdzināt, kā ir mainījusies Duntes – Ainažu jūras piekraste 24 gadu laikā.

Jāpatur šī doma prātā – varbūt tiešām kaut kā izkasīšos un vasarā vēlreiz nostaigāšu no Duntes līdz Ainažiem gar jūru. Labāk to, protams, būtu darīt, 2019. gada vasarā, jo tad apkārt būtu tieši 25 gadi. Laiks rādīs, kad ies, un vai vispār ies.

Visbeidzot – tolaik mani vēl neinteresēja putni, vienkārši patika daba, taču tieši šā pārgājiena laikā es pirmo reizi mūžā redzēju melno stārķi kaut kur starp Svētupes grīvu un Ainažiem, kas bija atlidojis no iekšzemes baroties jūras seklūdenī.