“Sibīrijas putni” divos sējumos – vērtīgs ieguvums putnotāja bibliotēkai

Rudeņos un ziemās, vērojot viešņas no ziemeļu taigas – zīdastes, es priecājos, lūkojoties, kā šie druknie un krāšņie dziedātājputni, skaļi pieskandinādami salto gaisu saviem melodiskajiem treļļiem un cekulus grozīdami, tup pīlādžos un sukā iekšā ogas. Vai ielido sētas vecajā ābelē un sāk knābāt vēl zaros palikušos sasalušos ābolus. Taču biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka ligzdošanas sezonas laikā taigā zīdastes, izspurdzot virs meža kā mušķērāji vai lidinoties virs ūdeņiem veikli kā bezdelīgas, mēdz medīt kukaiņus, lai paēstu pašas un barotu savus mazuļus. Nezinu, varbūt citi Latvijas putnotāji to jau sen zināja. Bet man tas bija jaunatklājums, ko smēlos Sibīrijas putnos.

Neraugoties uz Rietumvalstīs izdoto visdažādāko putnu noteicēju u.c. ornitoloģiskās literatūras pārbagātību, joprojām nebija izdevies atrast kaut ko puslīdz jēdzīgu un vienotu rietumos izdotu par Sibīrijas putniem. Rietumvalstīs izdotā putnu noteikšanas literatūra par Eirāzijas kontinentu, ja skatāmies kartē, ietvēra Eiropu līdz Sibīrijai (Urālu kalniem), pēc tam teritorijas aiz Sibīrijas (Tālie Austrumi) un zem Sibīrijas (Dievidaustrumāzija, Ķīna, Vidusāzija un Tuvie Austrumi). Un nebija neviena laba vienota izdevuma par to, kādi putni tad mīt Sibīrijā un Ziemeļu Ledus okeāna salās un ūdeņos. Izņemot kādu 2007. gada divsējumnieku, kur Sibīrija ir iemesta vienā maisā ar Eiropu, Krieviju, Ķīnu un Japānu, vai divām citām 2009. gada brošūras tipa grāmatelēm par Palearktikas putniem – kurās viss ir par visu, tātad tikai konspektīva ieskata gūšana. Līdz ar to Sibīrijā mītošie putni joprojām bija liels ‘baltais laukums’ manās un, domāju, arī citu putnotāju zināšanās un grāmatplauktos. Tieši tāpēc jau gadiem gaidīju šādu izdevumu, par kuru tālāk nedaudz paudīšu savu ieskatu un vērtējumu. Sevišķi svarīgi iegūt kvalitatīvu izdevumu par Sibīrijas putniem man bija gan kā putnu vērotājam, kam ir liela interese par dažādām retām putnu sugām, kas Latvijā un cituviet Eiropā ieceļo no Sibīrijas, gan kā putnu gredzenotājam, kas kādu no šiem retumiem vēlas noķert un apgredzenot.

ps1

Kādā novembra vidus vakarā pavisam neviļus uzzināju, ka 2014. gadā ir izdots Sibīrijas putnu noteicējs Птицы Сибири. Справочник-определитель. В 2 томах Рябицев В. Deviņas dienas pēc uzzināšanas par šo grāmatu abi sējumi jau bija manā īpašumā. Dabūju tos par 25 eiro un uzreiz varu teikt, ka noteicējs ir katra centa vērts un tas ir ļoti vērtīgs ieguvums manai ornitoloģiskajai bibliotēkai. Pēc Sibīrijas putnu dabūšanas ik vakaru pavadīju un joprojām pavadu, lapodams jaunieguvumu, lasīdams to un priecādamies par daudzpusīgo un interesanto informāciju, kas atrodama abos sējumos par šā plašā reģiona putniem. Nedēļu lapu pa lapai izšķirstījis un daļēji izpētījis izdevumu, nu varu mazliet dalīties iespaidos.

ps3

Kā jau minēts, grāmata ir 2 sējumos, pa abiem kopā 900 lappuses. Pirmajā, melnbaltajā sējumā, ir aprakstītas 550 Sibīrijā mītošās putnu sugas – ligzdošanas ekoloģija, uzvedība, paradumi, katrai sugai doti arī dažādi mērījumi u.tml. Pirmajā sējumā bez dažiem spārna formulu zīmējumiem ir tikai teksts. Daudz interesanta un vērtīga teksta, bet par to mazliet vēlāk. Savukārt otrajā, krāsainajā sējumā tām pašām 550 putnu sugām aprakstītas vizuālās pazīmes sugu noteikšanai dažādos vecumos un abos dzimumos, kā arī balsis un riesta izdarības. Katras sugas apraksti ilustrēti ar attēliem un katrai sugai ir karte ar tās izplatības areālu Sibīrijas teritorijā un nedaudz uz rietumiem aiz Urāliem un nedaudz arī Tālo Austrumu virzienā. Ir arī īsi raksturotas Sibīrijā sastopamo sugu pasugas un to teritoriālā izplatība reģionā un lielai daļai aprakstītas un arī uzzīmētas to atšķiršanas pazīmes.

Interesants ir abu sējumu dalījums, godīgi sakot, ar šādu pieeju Rietumvalstīs izdotajos putnu noteicējos līdz šim nebiju saskāries, taču, jāatzīst, tas ir visnotaļ ērts tā lietotājam. Proti, līdzi ņemšanai dabā un lietošanai uz vietas lauka apstākļos paredzēts otrais sējums, kurā ir putnu krāsaini attēli ar atšķiršanas pazīmēm, balsu apraksti un izplatības kartes. Tā kā Sibīrijas putni ir saturiski ļoti bagātīgs izdevums, pirmo sējumu, kurā ir tikai apraksti par sugu dzīvesveidu, ligzdošanas ekoloģiju, uzvedību u.tml. var mierīgi atstāt mājās, vāģī vai nometnē, lai jau vēlāk, atgriežoties no ekskursijas vai ekspedīcijas dabā, atrastu plašāku un detalizētāku nepieciešamo informāciju par interesējošajām sugām.

ps7

Salīdzinot ar Rietumvalstu analogiem, jāatzīst, ka Sibīrijas putnos gribētos mazliet kvalitatīvākus putnu noteikšanas zīmējumus – daļā Rietumvalstīs izdoto noteicēju tie ir galvas tiesu pārāki (piebildīšu, ka šā raksta ilustrēšanai izmantotie attēli, ko ieskatam pārfotografēju no grāmatas, ir daudz sliktākā kvalitātē nekā grāmatā, jo bildēšanas laikā man mājās bija slikti gaismas apstākļi). Taču, salīdzinot ar citiem līdzīga satura izdevumiem, Sibīrijas putnu otrajā sējumā lielai daļai ne-zvirbuļveidīgo putnu sugām ir attēli ar mazuļiem pūku tērpā (pull), savukārt lielai daļai zvirbuļveidīgo putnu sugu – mazuļu pūku tērpā (pull) knābja atvēruma un rīkles zīmējums. Tāpat ir noderīgi, ka pie sugu noteikšanas zīmējumiem atsevišķi ir izceltas pazīmes, kas var palīdzēt sugas atpazīšanā, piemēram, Locustella ģints ķauķiem ir atsevišķi zemastu apspalvojuma zīmējumi (tas gan vairāk interesēs gredzenotājus), vairākām Acrocephalus ģints ķauķu sugām – galvas virspuses zīmējumi, čakstītēm – virsastes u.tml.

ps5

Informāciju par lielu daļu Sibīrijas putnos minētajām sugām, protams, var atrast arī citos literatūras avotos un publikācijās, taču citu reģionu noteicējos šīs sugas būs minētas un aprakstītas kā caurceļotāji, ziemotāji vai maldu viesi. Taču šis izdevums ir ļoti vērtīgs ar to, ka apkopo visas 550 Sibīrijā mītošās sugas, no kurām lielākā daļa ir tur ligzdojošās, vienā izdevumā. Un, manuprāt, visvērtīgākā informācija šajā noteicējā ir tieši Sibīrijā ligzdojošo putnu dzīvesveida, ligzdošanas ekoloģijas, uzvedības un paradumu aprakstos, ziņās par sastopamības biežumu, kā arī izplatības kartēs. Man bija interesenti uzzināt, kā virknei Latvijā un Eiropā ligzdojošo putnu sugu, kuru izplatības areāli Eiropas putnu noteicējos parasti ir “apcirsti” līdz ar Urāliem, turpinās vai neturpinās tālāk Sibīrijā. Un par vairāku sugu izplatību vai, tieši otrādi, neesamību A virzienā es biju ļoti pārsteigts.

Tāpat satura kvalitātē daudz no svara ir tas, ka izdevuma autors ir ilggadējs pieredzējis Sibīrijas ornitologs Vadims Rjabicevs, kas visu mūžu pētījis Sibīrijas putnus un šajā grāmatā apkopojis savu un daudzu citu Sibīrijas ornitologu pētījumu un novērojumu atziņas. Autors gan atzīst, ka, ņemot vērā Sibīrijas plašumus un joprojām ornitoloģiskajā ziņā neizpētītās teritorijas šajā reģionā, par Sibīrijas putniem vēl daudz kas nav zināms. Šādos gadījumos autors pie konkrētas sugas apraksta vai areāla arī norāda, ka datu par šo sugu ir maz un ziņas par putna paradumiem, uzvedību, ligzdošanas ekoloģiju, sastopamību vai izplatību ir nepilnīgas.

ps8

Pirmajā sējumā katrai putnu kārtai, dzimtai un virknei ģinšu ir tajās ietilpstošo sugu kopīgo iezīmju raksturojums – paradumi, uzvedība, izplatība u.tml. Daļai sugu (pārsvarā ķauķiem) ir aprakstīta spārnu formula, atsevišķām sugām ir zīmējumi ar spārnu formulu līdzīgo sugu atšķiršanai, piemēram, lakstīgala / rietumu laktsīgala / Sibīrijas rubīnrīklīte. Pirmajā sējumā katrai sugai ir doti dažādi mērījumi – svars, spārna garums, spārnu pletums, garums no knābja gala līdz astes galam, plus daudzām sugām citi mērījumi – astes, tibia, atsevišķas spalvas u.c.

Man personīgi vislielākā interese ir par Latvijas sīkajiem dziedātājputniem un tām sīkputnu sugām, kas Latvijā nelielā skaitā vai ekstrēmi reti ieceļo no austrumiem, vai arī ir potenciāli ieceļotāji – līdz šim brīdim Latvijā vēl nesastaptas sugas, kas kaimiņvalstīs un citās Z, R un C Eiropas valstīs jau ir novērotas. Tāpēc bija ļoti interesanti un vērtīgi izlasīt par tādu šā un iepriekšējos rudeņos Latvijā novērotu ‘ekstru’ kā Sibīrijas peļkājītes, Sibīrijas rubīnrīklītes, rudsānu zilastītes, vairāku Phylloscopus ģints ķauķu un citu Latvijā reti vai potenciāli novērojamu sugu paradumiem, uzvedību un biotopiem, kuros tie dzīvo un labprāt uzturas. Šāda informācija putnotājiem noteikti palīdzēs šo retumu meklējumos.

Pirmajā sējumā daudz uzmanības pievērsts tieši ligzdošanai – vietām, kur putni ligzdo, kā būvē ligzdas, cik ilgi perē, cik ilgi mazuļi ir ligzdā, ar ko tos baro, kurš no vecākiem perē, kurš no vecākiem baro, cik ilgi baro pēc ligzdas pamešanas, cik ilgi kopā uzturas jaunie putni ar vecākiem, vai vecie putni nākamajā gadā atgriežas ligzdot vecajās vietās vai arī ligzdo katru gadu citur u.tml. Man personīgi būtiski bija arī uzzināt pulka noderīgas informācijas par sugām, kam mēdz būt invāzijas R, DR virzienos, piemēram, riekstrožiem, zīdastēm, krustknābjiem u.c.

ps4

Pētot jauno izdevumu, esmu jau atradis daudz interesantu faktu un uzziņu gan par Sibīrijā mītošajām sugām, gan par tām, kas Latvijā reti vai neregulārās invāzijās ieceļo. Piemēram, Sibīrijas riekstroži, kam atsevišķos gados rudeņos ir invāzijas Latvijā, rudenī, gatavojot sev barības krājumus ziemai, meža zemsedzē paslēpj līdz 90 kg ciedru riekstu (viens putns!!!), tādējādi sagatavojot sev no 20 tūkstošiem līdz 50 tūkstošiem šādu noliktavu. Pie tam vienā reizē vienā piegājienā Sibīrijas riekstrozis zemmēles maisā spēj pārnest līdz simts ciedru riekstu, ko pa daļām tas noglabā savās pārtikas slēptuvēs. Vēlāk ziemā riekstroži savas “noliktavas” atrod un riekstus apēd, bet pavasarī no šiem krājumiem vēl baro nesen izšķīlušos bērnus.

ps9a

Grāmata ir krievu valodā, taču tajā ir pieejams sugu nosaukumu indekss latīņu un angļu valodā. Kā arī sugu nosaukumu dažādie sinonīmi krievu valodā, kas var noderēt, ja kādos citos avotos nākas sastapties, ka konkrētajai sugai izmantots cits nosaukums krievu valodā. Ņemot vērā, ka līdz šim bieži nācies saskarties ar Krievijā izdoto grāmatu zemo poligrāfisko kvalitāti, Sibīrijas putni ir patīkams izņēmums. Abi sējumi ir cietajos vākos, glītu dizainu, jēdzīgu poligrāfiju, grāmatas formāts ir ērts lietošanai – grāmatu lauka apstākļos varētu pat iestūķēt prāvākā kabatā.

ps6

Vēl kāds fakts – izdevuma tirāža ir tikai 1600 eksemplāru. Ņemot vēra, ka jau otro gadu grāmata ir tirdzniecībā, iegādei pieejamo eksemplāru skaits varētu būt strauji samazinājies. Jāņem vērā, ka Krievija ir liela valsts ar salīdzinoši lielu skaitu putnu vērotaju un ornitologu, turklāt interese par šo grāmatu noteikt ir arī Sibīrijas kaimiņvalstu u.c. putnotājiem. Nesen Sibīrijas putnus sākts tirgot arī britu dabas literatūras dižveikalā NHBS, kur abi sējumi maksā 145 GBP. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja pēc kāda laiciņa šī grāmata jau būs ‘out of print’.

ps2

Mans vērtējums – šī ir vērtīga grāmata, kas būtiski papildinās zināšanas par Sibīrijas putniem un noderēs arī turpmāk kā labs izziņas avots par šā reģiona putniem. Un nobeidzot šo apskatu – ņemsim vērā grāmatas ievadā autora Vadima Rjabiceva pausto vēlējumu visiem putnotājiem, nedaudz to pārfrāzējot: “Lai mūsu interese un zinātkāre netraucē putniem!”

Vairāk par dažādiem noderīgiem putnu noteicējiem, izdevumiem putnu gredzenotājiem u.c. ornitoloģisko literatūru var atrast arī manā mājaslapā.

ps9

Putnošana Rīgas piecos kapos Mirušo piemiņas dienā

Mirušo piemiņas dienā apmeklējām manu mirušo tuvinieku kapus. Pie reizes intereses pēc nolēmu piefiksēt, cik putnu sugas novērošu un sadzirdēšu šajā izbraucienā pa kapiem. Sanāca visnotaļ interesanta aina – kopā piecos kapos novēroju 3o putnu sugas. Kapi Latvijā vispār ir vērtīgas putnošanas vietas, jo bagāti veciem, dobumainiem kokiem, kā arī dažādu krāšņumkrūmu un skujeņu stādījumiem, lapu un zaru kaudzēm u.tml. Kapi pilsētās – bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātas salas pilsētvidē.

5kapiPutnošanas tūres piecu kapu atrašanās vietas / “Jāņa sēta” karte

Tātad mūsu svecīšu un putnu tūrē bija pieci kapi Rīgā šādā apmeklēšanas secībā – Sarkandaugavas kapi, Markusa kapi, Jaunciema kapi, Ziepniekkalna kapi un Katlakalna kapi (faktiski Rīgas nomale, bet formāli Ķekavas novads). Laika apstākļi bija labi – silts, +7 grādi, neliels vējelis, brīžiem saulains, citubrīd – mākoņains. Tūres sākums plkst. 10:22 Sarkandaugavas kapos un noslēgums plkst. 14:45 Katlakalna kapos, kopējais šodien kapos pavadītais laiks 2 stundas un 7 minūtes. Jāpiebilst, ka putnošanas ziņā kapi netika apsekoti mērķtiecīgi, bet tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai aizietu līdz tuvinieku kapu kopiņām nolikt sveces un atpakaļ līdz vāģim. Putni piefiksēti tikai kapu teritorijā. Ekipējums – sveces, sērkociņi, binoklis, fotoaparāts, balsu rakstītājs. Tālāk kapos novēroto putnu saraksts, minot pirmo novēroto konkrēto sugu novērošanas secībā (sugas atkārtoti novērojumi netika fiksēti).

Sarkandaugavas kapos (10:22-10.40) 1. zeltgalvītis, 2. liela zīlīte, 3. zilzīlīte, 4. dzilnītis, 5. krauklis, 6. sarkanrīklīte, 7. dižraibais dzenis, 8. pelēkā vārna, 9. svilpis, 10. pelēkais strazds.

Markusa kapos (11.00-11.32) 11. zvirbuļvanags, 12. mājas zvirbulis, 13. ķivulis, 14. dižknābis, 15. mizložņa, 16. sīlis, 17. pelēkā/purva zīlīte, 18. parastais ķeģis, 19. zaļžubīte, 20. mājas balodis.

Jaunciema kapos (12.18-12.44) 21. cekulzīlīte, 22. riekstrozis, 23. dadzītis, 24. egļu krustknābis, 25. melnā dzilna.

Ziepniekkalna kapos (13.36-14.00) 26. sudrabkaija, 27. garastīte.

Katlakalna kapos (14.13-14.40) 28. kovārnis, 29. lauku zvirbulis, 30. žagata.

kapu_komplektsMirušo piemiņas dienas ekipējums / Foto – K.Funts

P.S. Veiksmes gadījumā varēja dabūt vēl virkni putnu sugu un tikt līdz 40 vai pat 45 sugām, novērojot piemēram, vistu vanagu, paceplīti, peļu klijānu, mazo un vidējo dzeni, lielo čaksti, pelēko dzilnu, kādu no pūču sugām,meža zīlīti, pārlidojošu meža pīli, melnspārnu kaiju vai lielo gauru u.c. Vienubrīd gribēju kapos mēģināt piesvilpot pelēko dzilnu vai apodziņu, atdarinot viņu balsis, bet man neļāva kapos trokšņot.

Lai Dievs mielo mirušo dvēseles.

Ja Kutná Hora mešto stacijā vajag uz ateju

Ja Kutná Hora mešto dzelzceļa stacijā vajag uz ateju, kas atrodas ārpus stacijas ēkas perona malā, sākumā kāds brīdis ir jārausta aizslēgtās atejas durvis, tad jānolamājas, jānopūšas un jāieklausās padomos, ko sanākušie cilvēki, kas no malas ar neviltotu interesi kādu brīdi vērojuši ārdīšanos pie atejas durvīm, dod skaidrā čehu valodā. Šajā brīdī jāparausta pleci un samocīti jāuzsmaida atsaucīgajiem padomdevējiem, izliekoties, ka viss ir lieliski saprasts, kaut arī tā tas nav, izņemot apjausmu, ka kaut kādā veidā atejā iekļūt tomēr esot iespējams. Tālāk vēlreiz ir jāsapurina atejas durvju kliņķis, jānotrauš sviedri no pieres, jāsāk meklēt skaidrāki vēstījumi un jāpamana neliela uzlīme četrās valodās turpat uz atejas durvīm tieši acu augstumā, kur viss tālākās rīcības algoritms ir nepārprotami aprakstīts.

received_537183133159504

Pēc šās informācijas pārlasīšanas, jo grūti noticēt, ka patiesībā viss ir tik vienkārši, ir jāiet atpakaļ uz stacijas ēku, vēlreiz jāizstāv rinda pēc biļetēm un kasierei jāpaprasa atejas atslēga, jāatrod kabatā esošajā riekšavā nepazīstamas valūtas nepieciešamās monētas, jāsamaksā 8 kronas par tikšanu atejā, jāsagaida, kamēr kasiere par to izdrukā un izsniedz kvīti, pēc tam vēlreiz jārauj laukā no kabatas monētas, jo saskaņā ar stacijas atejas lietošanas noteikumiem par atejas atslēgu ir jāatstāj kasierei 50 kronu depozīts vai, vienkāršāk sakot, drošības nauda, un tad beidzot līksmi jājoņo ārā uz ateju netālu no stacijas ēkas, dzirdot vilciena konduktora spalgo svilpi, signalizējot mašīnistam, ka visi brauktgribētāji ir iekāpuši, un vilciens droši var doties tālāk. Pēc tam jau mierīgākā solī jādodas atpakaļ uz stacijas ēku nodot atslēgu kasierei un atgūt savu 50 kronu depozītu, un jāsagaida nākamais vilciens.

received_537183039826180

Sagūstīšana

Tētis vispār ir miermīlīgs cilvēks. Man tolaik varēja būs kādi desmit gadi. Brāļa vecumu man parasti ir vieglāk atcerēties, jo, grozi kā gribi, viņš vienmēr bijis piecus gadus jaunāks. Tētis bērnībā ļoti daudz ar mums spēlējās. Taisīja no klucīšiem pilsētas ar ielām uz grīdas, kad bijām Rīgas mājās Ganību dambī, spēlēja ar mums paslēpes, kad vasarās dzīvojāmies pa Zvejniekciemu.

Kādu vakaru, kad tētis bija pārnācis no darba, mēs ar brāli atkal gribējām ar tēti spēlēties. Tētis bija noguris un spēlēties tovakar negribēja. Sēdēja uz dīvāna malas un skatījās televizoru. Bet mēs ar brāli atradām lecamauklu mantu kastē. Lecamaukla bija no gumijas. Tāda stingra gumijas virve. Un tad mēs ar brāli izdomājām tēti sagūstīt. Mēs domājām,ka tētim tas arī ļoti patiks. Jo tētim patika ar saviem bērniem ne tikai spēlēties, bet arī jokoties.

Kā toreiz, kad es biju pavisam maziņš. Tētis mani midzināja, mamma kaut ko virtuvē darīja, kad izdzirda manis izbrēktu šaušalīgu baiļu kliedzienu. Mamma skrēja uz istabu, kaut zināja, ka esmu drošībā, jo mani taču midzina tētis. Iemesls kliegšanai bija pavisam vienkāršs – tētis tovakar man stāstīja pašizgudrotu pasaku, kurā es biju Mazais Kaķītis, bet tētis – Lielais Vilks. Tālāk  pasakā, ko tētis stāstīja, Lielais Vilks bija nodomājis Mazo Kaķīti tūlīt apēst. Tā kā biju nervozs bērns ar spilgtu iztēli, es sāku kliegt.

tetisTētis ar savu mammu, manu Vecomāti / Funtu ģimenes foto

Mēs sākām siet tētim rokas. Tētis kā jau miermīlīgs cilvēks, kas mīl savus bērnus, neiebilda – kāpēc gan saviem dēliem neļaut sevi sasiet uz brīdi, kā smejies, lai tak puikas spēlējas. Sasējām tētim rokas aiz muguras. Labus mezglus savilkām, tādus stingrus.

Kādā brīdī tētis teica, ka nu jau pietiks, ka jāsien tās rokas vaļā. Mēs aizskrējām un dabūjām vēl kaut kādas auklas. Redzot, ka tētis pats nevar rokas atsvabināt, mēs ātri sasējām tētim arī kājas. Tobrīd tētis galīgi vairs negribēja spēlēties, bet mēs ar brāli bijām iekrituši tādā gūstīšanas azartā, ka tēta iebildumus nedzirdējām. Ar vēl kaut kādiem striķiem nostiprinājām tēta sasietās rokas un kājas. Tētis tobrīd jau bija nikns. Pēc tam mēs sākām tētim taisīt frizūru. Tēta matu šķipsnas it kā nosukājām uz leju un ar mutēs samitrinātiem pirkstiem pielīmējām turpat tētim pie pieres. Tētis reti ārdījās.

Bet tobrīd tētis tiešām sāka ārdīties kā velns. Cik nu sasiets cilvēks vispār var paārdīties. Mums ar brāli jau bija sākusies kaut kāda pirmatnēja histērija, kad redzējām, ka tētis ir patiesi sagūstīs un nekādi nevar tikt vaļā no valgiem. Pa to laiku tētis jau bija kļuvis arī tik skaļš, lai viņu virtuvē beidzot sadzirdētu mamma un Oma, viena no viņām atsteidzās, iejaucās un palaida tēti atpakaļ brīvībā.

Redzot, ka tētis tiek atsvabināts, mēs ar brāli aizjozām uz gala istabu un krietnu brīdi pavadījām zem Omas gultas. Sākumā vērojām tēta čības – tās joņoja turpu šurpu pa istabu, laikam mūs meklējot aiz skapja vai aiz spoguļa, tad strauji pietuvojās un palika stāvam pie Omas gultas. Pēc brīža mēs ar brāli ieraudzījām arī tēta galvu ar joprojām jocīgo matu sakārtojumu, kad tētis, nometies četrāpus, mēģināja mūs izmakšķerēt. Bet mēs bijām tālu pie gala sienas tā pieplakuši, ka noturējāmies neizlobīti no gultapakšas.

Tīkliņš

“Skaties, noadīju tev glaunu tīkliņu,” Oma teica savai meitai – manai mammai, kam bija sācies atvaļinājums. Tīkliņš bija tādā kā zaļgazilā krāsā, gandrīz kā jūra. Oma reiz bija dabūjusi jauna parauga dziju adīšanai – ne ta’ veco labo vilnas dziju, bet kaut kādu tam laikam mūsdienīgo, kurā iestrādāti elastīgi pavedieni. Varbūt tā vispār bija kādam noteiktam mērķim paredzēta tehnoloģiskā šķiedra, nevis dzija klasiskajai adīšanai. No savas jaunās dzijas Oma sadomāja uzadīt tīkliņu, kurā varēs ērti salikt visus pirkumus Zvejniekciema bodēs.

Vecāki tolaik atvaļinājumus ņēma vasaras vidū – sākumā tētis jūnijā, pēc tam mamma jūlijā, lai Omai būtu mazāk ņemšanās ar mani un brāli. Tad nu vienu rītu ar mammu gājām uz bodi. Tas bija silts un saulains jūlija rīts. Mamma paņēma jauno Omas adīto tīkliņu, jo bija pulka produktu mums jāsapērk tajā dienā. Es toreiz vēl biju mazs. Brālis bija vēl mazāks, neatceros, vai viņš tajā reizē nāca līdzi.

Parasti uz bodi gāja tētis atvaļinājumos – viņam patika agri celties kā jau sēņotājam pieklājas. Tētis atvaļinājumu rītos, kad negāja sēnēs vai ogās, gāja uz tālo veikalu. Bet tajā rītā devāmies uz bodi ar mammu, tētim atvaļinājums bija beidzies. Tā nu mēs ar mammu gājām pļāpādami, padevām kaimiņos labdienu Veltai, kas pagalmā atkal tīrīja zivis, un viņas vīram Bruno, kas mainīja riepu sava motocikla blakusvāģim. Anna Fjodorovna, ja nelamāja savu Antonu, kā ierasts sēdēja uz sola pie priedes ar šūpolēm un skatījās uz retajiem garāmgājējiem. Pasveicinājām  arī ar viņu. Tālāk mēs ar mammu gājām gar kolhoza “Zvejniekciems” zivju lielo kūpinātavu, pēcāk garām taras punktam un pastam, kur vecais Āmurs sarkanajās peldbiksēs, glīti iededzis, kā parasti tuvā veikala placī malkoja senču alu un pārmija pa vārdam ar ļaudīm, kas iegāja bodē vai iznāca no tās, vai pieturā ar tiem, kurus atveda autobuss.

Mēs iegājām tālajā veikalā. Daudz ko torīt nopirkām tālajā veikalā. Norēķinājusies kasē, mamma sāka pirkumus likt jaunajā tīkliņā – piena, kefīra un paniņu ‘piramīdas’, krējuma burka, maizes klaipi, šis tas no desām un gaļām, kāda bulciņa, siers, dārzeņi, veļas ziepes un šādas tādas citas saimniecības lietas. Tā kā mums nebija auto, vecāki un Oma visu centās sapirkt pie vienas reizes un vienas stiepšanas. Droši vien tāpēc es atkal biju paņēmis zaļo lidojošo šķīvīti, lai, kā stūri to grozīdams un rūkdams kā īsta mašīna, atvestu mammu uz tālo veikalu.

Kādā brīdī mammai laikam radās aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Tīkliņā, liec cik gribēdams, varēja likt vēl un vēl, tas baudkāri aprija visu un tā lejasgals tikai turpināja uzblīst. Kad viss nopirktais Omas jaunadītajā tīkliņā bija salikts, mēs gājām mājās. Pareizāk sakot, taisījāmies iet mājās un domājām, ka tūlīt tāpat kā citās reizēs dosimies mājup. Mamma gribēja paņemt tīkliņu pie rokas. Paņēma, bet tīkliņš joprojām palika stāvam uz letes. Pareizāk sakot, paņēma nevis tīkliņu pie rokas, bet tā adītos rokturus, un mēģināja tīkliņu nocelt no kravājamās letes kā pienākas – ceļot aiz rokturiem. Citi pircēji, kas stāvēja pie kases aiz mums, jau sāka skatīties – kas tur notiek, ka sapērkas un neiet prom.

Uzreiz pēc tīkliņa uzadīšanas Oma vērsa mūsu visu uzmanību uz to, ka tīkliņš tikai izskatās mazs, bet patiesībā tas esot itin elastīgs, tajā daudz varēšot salikt un visu ļoti ērti un mierīgi atnest mājup pat no “tālā veikala”. Šo apgalvojumu, sevišķi vārdus “ļoti ērti un mierīgi”, droši vien bodē tobrīd atcerējās mamma un, sataisījusi grimasi, pirmo reizi zīmīgi nošņākusies, nocēla tīkliņu uz grīdas, aptverot tā pirkumiem pilno apaļīgo lejasgalu kā prāvu ķirbi. Nākamajā piegājienā mamma atkal mēģināja pacelt tīkliņu. Tas izdevās tikai daļēji, jo tīkliņa rokturi mammai bija rokā, bet pats tīkliņš joprojām palika turpat uz veikala grīdas. Mamma “cēla” tīkliņu vēl augstāk un mammas rokas jau bija paceltas plecu augstumā. Bet starp tīkliņa rokturiem mammas rokās un tīkliņa apaļīgo bezformīgo produktiem pilno lejasdaļu, kas joprojām vāļājās uz veikala grīdas, izveidojās tāds kā garš, lokans un elastīgs kakls.

mammaMamma (pirmā no labās) vecumā, kad pati vēl mierīgi ietilptu Omas adītajā tīkliņā / Funtu ģimenes foto

Beigās bija tā – mamma kādu laiku tina tīkliņa garo un elastīgo kaklu ap vienu plaukstu, pagriezās, pārvilka tīkliņa atlikušā kakla daļu pāri plecam, rokas ar uztinumu rāva sev priekšā uz leju un pati strauji saliecās uz priekšu. Šajā brīdī tīkliņa otra – produktiem pilnā un neatkarīgā daļa – padevās un pacēlās kādu sprīdi virs grīdas un, lēni šūpojoties, trinās gar mammas potītēm kā pārbarots kaķis. Tajā brīdī mēs beidzot varējām doties mājup.

Tas bija varens gājiens, kura laikā mamma rādīja visdažādākās grimases un es varēju noklausīties mammas aizkaitinājuma šņācienus un pūtienus visās variācijās. Kāds pusotrs kilometrs bija jāiet līdz mājām. Mamma stiepa tīkliņu pār plecu. Ņemot vērā gravitācijas, inerces un tīkliņa izjemateriāla fizikālo īpatnību kopdarbību, šā dīvainā gājiena laikā tīkliņa lejasdaļas produktu bezformīgais bumbulis, nes pār kuru plecu gribi, ik uz soļa it kā nedaudz mēģināja parauties no mammas atpakaļ, bet tad, iepriekšminēto fizikālo spēku vadīts, nāca atpakaļ un uzsita mammai pa vienu vai otru apakšstilbu. Pie tā visa tīkliņš vēl katrā solī mammai mugurpusē slinki šūpojās augšup un lejup kaut kur starp potītēm un pacelēm un zvalstījās arī pa labi un pa kreisi – no vienas kājas uz otru.

Nez’ ko, šito visu redzēdams, vecais Āmurs sarkanajās peldbiksēs nodomāja, tobrīd jau sēdēdams ar aiznākamo alus pudeli uz pasta pakāpieniem, kad gājām garām tuvajam veikalam. Varbūt tobrīd Āmurs nodomāja kaut ko par Svētā Vita deju.

Es redzēju, ka, mamma, maigi sakot, ir dikti nikna un man vajadzētu uzvesties labi, lai mamma nekļūtu vēl niknāka. Nav jau dikti ērti nest produktiem pilnu tīkliņu, kas uz katru soli uzsit pacelē, pa potīti, mēģina aptīties ap kājām un nogāzt gar zemi savu nesēju. Bet kā es toreiz pārsmējos. Visu ceļu man tik ļoti nāca smiekli par Omas jokaino adīto tīkliņu. Oma līdzīgās reizēs parasti teica: “Līdz nāvei jāsmejas.”

Kad pārnācām, mamma, ienākusi verandā un satikusi Omu, ātri demonstrēja dažas savas izteiksmīgākās grimases un iesāka ar: “Es ar to tavu trulo tīkliņu kā pēdīgā muļķe …” Nenoklausījusies līdz galam, Oma izmeta savu universālo “Ha!”, aši pateica visu, ko domā par nepateicību šajā pasaulē un aizgāja dārzā virtuves būdiņā jau kādu padsmito reizi reizi šajā dienā uzlikt trumuli, lai pie rokas būtu silts ūdens. Pēc kāda laika Oma ar mammu atkal atsāka sarunāties. Tas tīkliņš mums ilgi verandā stāvēja plauktā zem ledusskapja. Kur tas vēlāk palika, vilks vien zina.

Vecvecāki un mazdārziņš

“Nu kas jūs par cilvēkiem, ka vispār tomātus neēdat! Saviem bērniem vismaz taču iedod kaut pa tomātam!” skaļi sauc Vectēvs klausulē, jo ieskrējis Pētersalas dzīvoklī, kurā ir telefons, aši nomazgāties, paēst Vecmātes gatavotās pusdienas, lai uzreiz joņotu atpakaļ uz savu mazdārziņu Mežaparkā. Lieki teikt, ka vakar es jau esmu no vecvecāku mazdārziņa atvedis divus spaiņus ar tomātiem. Vectēvam tas nešķiet nopietns arguments. “Tad iemarinē tos vakardienas vecos, ieliec želejā, izspied sulu, es tev esmu atlasījis divus spaiņus labu tomātu! Brauc pakaļ. Gaidu,” viņš vēl nosauc klausulē, nomet to un ir ceļā uz dārzu. Tā viņš vienmēr dara – aši nodod vēstījumu un pārtrauc sarunu, nedodot iespēju neko īsti atbildēt. Mana tēta vecāki bija zemnieki un arī viņu senči bija zemnieki, taču piespiedu kārtā vecvecākiem spēka gados nācās pārcelties uz dzīvi un darbu pilsētā.

vecvecakiMani tēta puses Vecvecāki izbraukumā. Funtu ģimenes foto

Kaut kad astoņdesmitajos gados vecvecāki dabūja 600 kvadrātmetrus zemes mazdārziņa iekopšanai Mežaparkā. Vectēvā un Vecmātē atmodās snauduļojošais zemnieku gēns. Tā nu abi mazdārziņā sāka rosīties – sākumā pa vakariem pēc darba, vēlāk pensijā katru dienu. Vectēvs tur vispār dzīvoja no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bija sataisījis siltumnīcas, lecektis un lauka dobes.

Un šāda vīzē vecvecāki ar ogām, dārzeņiem un augļiem milzīgos daudzumos visu sezonu apgādāja sešas tuvinieku ģimenes. Un mēs vēl citiem devām. Visi no tā dārziņa stiepa dārzeņus spaiņiem un maisiem, protams, Vectēva un Vecmātes rājienu pavadīti, ka “neviens vairs vispār neko ēst negribot”. Visu sezonu mani vecāki pēc darba pa naktīm marinēja. Mums tolaik nebija dampja. Tāpēc tētis visu stiepa rokās – ražas sezonā teju katru dienu pēc darba gāja uz dārzu, tad no Mežaparku līdz tramvajam un uz mājām. Vēlāk, kad Kaspars Funts bija sasniedzis pusaudža vecumu, lika stiept arī viņam. Tad nu es sodīdamies arī stiepu, kamēr mani vienaudži darīja kaut ko daudz lietderīgāku – braukāja ar mopēdiem, spēlēja sifu vai malkoja akdamu. Joprojām labi atceros to skaņu no savas zēnības, vakaros iemiegot vai naktīs pamostoties – kā virkšķ konservburku valcējamais daikts, kad tētis taisa ciet kārtējo marinēto gurķu, tomātu želejā vai zemeņu kompota burku. No šiem vecvecāku saaudzētajiem dārzeņiem un ogām mums pēc tam bija pilns mājas pagrabs ar konserviem un visai ģimenei ar to pietika līdz nākamajai vasarai. Un vēl citiem arī devām.

Gurķi, tomāti, zemenes nebija vienīgais, kas auga dārzā. Pavasaris sākās ar lapu salātiem, lokiem un dillēm. Pēc tam bija zemenes, ļoti daudz zemeņu. Zemeņu laikā mēs stiepām mājup zemenes spaiņiem. Nepārspīlēju. Arī tad, kad es pats biju kļuvis par divu bērnu tēvu, Vectēvs mani rāja un sauca par dienaszagli, ka nevienai zemenei nevaru atnākt pakaļ. Tas tika teikts kārtējā no ašajiem telefonzvaniem pāris dienas pēc tam, kad es biju atstiepis divus spaiņu zemeņu. Tad nāca gurķi, vēlāk tomāti, ķirbji, kabači. Tam pa vidu bija zirņi, upenes, ērkšķogas, burkāni, vēlāk bietes un ķirbji. “Un paņem aiznes rozi sievai,” Vecmāte teica, dažas nogriezusi. Neatceros, ka es tās rozes paņēmu, laimam zobos, jo rokas novilka maisi ar tomātiem.

“Jēzus Pestītāja vārdā, kad tu brauksi uz dārzu?” vaicā Vecmāte, kas atnākusi pie vecākiem, kur esmu iebraucis. Atbildu Vecmātei, ka šodien jau biju dārzā. “Ak tā? Un atkal laikam neko nepaņēmi.” Kad atbildu, ka knapi atstiepu visu, Vecmāte to vairs neklausās.

Liels atvieglojums Vectēvam un Vecmātei bija tad, kad es tiku pie savas pirmās mašīnas. Tad es vairs nevarēju atrunāties, ka ņemšu tikai divus spaiņus. Mašīna ir, tātad var vest daudz. Tolaik iemācījos konservēt. Tiesa, kad tētim nebija mašīnas, triks ar tikai diviem spaiņiem negāja cauri, jo vectēvs ar lupatām sasēja divu spaiņu vai maišeļu rokturus – tādējādi tētis varēja nest četrus.

deduliksVectēvs savā dārzā mazmazbērniem rāda lapu salātus. Funtu ģimenes foto

“Ir pirmie salāti un loki. Tikai ļoti maz. Ak kungs, mīļo Dieviņ, nekas šogad laikam atkal neizaugs. Atbrauc pakaļ, cik nu ir, tik mazliet arī iedošu. Nu kāpēc tāda sodība, jel apžēlojies, Dieviņ,” telefona klausulē, drūmi nopūzdamās, vaimanā Vecmāte. Bet es uzreiz zināju, kā izpaudīsies šis “nekā nav, posts un bēdas”. Arī šajā reizē mazdārziņā mani sagaida divi maisi – tādi, kā mūsdienās ir lielie lielveikalu maisi – pilni lapu salātiem, milzīgas loku buntes un diļļu saišķi. Un tādas pašas porcijas vēl piecām mūsu dzimtas ģimenēm. Un tā katru dienu vai ik pēc pāris dienām. Līdz zemeņu laikam. Līdz ķirbjiem un bietēm.

Vecmāte vienmēr teica, ka viņiem dārzā nekas neaugot, tikai posts un bēdas. Un mēs tikai no tā “posta un bēdām” stiepām spaiņiem un maisiem ikdienā no aprīļa līdz oktobrim. “Jā, māt, zemenes šogad arī nebūs vispār,” nikni raudzīdamies uz ziedošajām zemeņu dobēm, kas no ziedošajām zemenēm pēc krāsas ir vairāk baltas, nekā zaļas, Vectēvs bilst Vecmātei un man piekodina – šogad zemenes nebūšot, lai nemaz nedomājot par tām. “Tu pasaki Elzai un Jurģim, ka nekādas zemenes šogad nebūs!” piekodina Vectēvs. Pēc dažām nedēļām es tās no mazdārziņa atkal stiepju spaiņiem vairākas nedēļas.

Un jau atkal ir kārtējais zvans un Vectēvs klausulē sauc: “Kauns un negods! Nu kā tev dienaszaglim nav kauna, kāpēc nebrauc pēc gurķiem.” Īsi iespraucos ar skaidrojumu, ka biju pirms trīs dienām, divus spaiņus paņēmu, vēl neesmu iemarinējis. Vectēvs iesmejas, saka, lai nerunāju muļķības: “Ak tad aizvakar jau biji? Taisni jāsmejas. Neatceros, droši vien paņēmi divus gurķus. Brauc pakaļ, es jau tev visu smuki saliku. Un pasaki, lai brālis brauc. Piezvani arī vecākiem, tavs tēvs kaut kā man tagad neceļ, saki, ka arī viņiem būs mazliet gurķu.” Un nomet klausuli.

gurki

Interesantākais tiešām ir tas, ka to visu vecvecāki izaudzēja 600 kvadrātmetros. Un mēslojums bija tikai kokiem rudenī nobirušo lapu komposts. Vectēvs jau ar ņēmās tur kā traks. Ziemā uzlaboja lecektis un siltumnīcas, no agra pavasara faktiski pārcēlās dzīvot mazdārziņa būdā, lai visu pieskatītu un audzētu. Un sargātu no zagļiem. Tur bieži nāca zagt Mežaparka un Sarkandaugavas dzērāji. Vectēvs kā zemnieks zagļus neieredzēja, sevišķi, ja zaga izaudzēto. Jau vecs būdams, Vectēvs uztaisīja un vienmēr līdzi nēsāja līdzekli pret zagļiem – gaļas cērtamo cirvīti viņš bija ielicis tādā garā kātā. Mazdārziņos runāja, ka reiz Vectēvs, aizstāvot savu īpašumu un vicinot cirvīti, pāris zagļus no sava mazdārziņa iztriecis līdz pat ceļam. Tikpat ļoti kā Vectēvs necieta zagļus, Vecmāte necieta nezāles dobēs. Dobēs nebija nevienas nezāles, arī apdobes bija kārtīgas un vienmēr apravētas.

Pēc Vecmātes nāves Vectēvs turpināja viens pats mums visu to audzēt. Arī tad, kad jau sāka slimot un bija kļuvis pavisam švaks, katru dienu, arī ziemā, brauca Večuks tramvajā ar pretzagļu cirvīti somā uz savu dārzu, kaut vai tāpat vien apskatīt. Un pavasarī, vasarā un rudenī zvanīja un bārās, ka par maz mēs, slaisti, ņemam ražu. Kad Vectēvs nomira, kādu pusgadu vai gadu vēlāk visus mazdārziņus tajā vietā noslaucīja ar buldozeriem. Tagad tur ir jauna liela iela, kas gar Meža kapiem savieno Viestura prospektu ar Čiekurkalnu. Vecvecāku mazdārziņš atradās tieši zem tagadējās jaunās Gustava Zemgala gatves.

Dziņa pēc laukiem man laikam ir no Vectēva, tā es domāju. Jo vecāks es kļuvu, jo vairāk tā izpaudās, līdz pirms dažiem gadiem tiku pats pie savas lauku sētas Sēlijā. Sētā, protams, ir dārzs. Pagaidām nav liels, bet katru gadu pierokam klāt dobes. Visvairāk no dārzā augošā man patīk sīpoli. Vasaras sākumā var ēst lokus, bet rudenī novākt sīpolus, nogriezt tiem novītušos lakstus, notraust zemes un izlikt žāvēties bēniņos. Tā ir mana mīļākā nodarbe sakņudārzā. Nākamgad būs vēl dažas dobes klāt, jo gribu bišķi arī kartupeļus iestādīt. Arvien biežāk, zvanīdams saviem bērniem, mūsu sarunā pavīd kaut kas tamlīdzīgs: “Vai pagāšsvētdien atvesto apēdāt? Nē? Ko jūs vispār ēdat? Labi, es tad šodien vakarā atvedīšu ābolus un zirņus. Drīz būs sīpoli, vakar noņēmām, tagad žāvējas bēniņos.”

sipoli

 

Sētā apgredzenots trīstūkstošais putns

Rit 4. putnu gredzenošanas gads manā sētā Neretas pagastā un sestdien, 06.08.2016., te apgredzenoju trīstūkstošo putnu. Uz to brīdi sētā bija apgredzenoti 77 sugu 3000 putni.

sylatr_3000Sētā 06.08.2016. apgredzenotais 3000. putns – melngalvas ķauķis / Foto K.Funts

No sētā 3000 apgredzenotajiem putniem ir bijušas 11 sugu 44 putnu 1 un 2 gadu kontroles (1,46% no 3000 apgredzenotajiem), kad iepriekšējos gados sētā gredzenotie putni, kas ziemo Āfrikā, Indijā un D, DR, R, C Eiropā, nākamajā gadā atgriežas atpakaļ ligzdot sētā – 1 tītiņš, 1 koku čipste, 4 lakstīgalas, 1 melnais strazds, 3 krūmu ķauķi, 2 purva ķauķi, 21 brūnspārnu ķauķis, 1 dārza ķauķis, 3 melngalvas ķauķi, 4 čuņčiņi, 3 žubītes (te nav ietvertas 1, 2 un 3 gadu zīlīšu, garastīšu, baltmugurdzeņa un dzelteno stērstu kontroles).

negaiss_neretaGredzenošanas vieta / Foto K.Funts

Līdz šim no sētā gredzenotajiem putniem citās valstīs bijušas 2 kontroles: dziedātājstrazds Minsterē, Vācijā (gredz. 07.08.2013. – kontr. 27.06.2015.) un brūnspārnu ķauķis Belgradā, Serbijā (gredz. 20.08.2013. – kontr. 01.09.2015.). Savukārt sētā esmu noķēris 2 putnus, kas gredzenoti citās valstīs: Dabkovicē, Polijā gredzenotu lielo zīlīti (gredz. – 20.10.2012. – kontr. 05.10.2013.) un kaut kur Spānijā gredzenotu čuņčiņu (nav gredz. datu – kontr. 10.05.2015. ).

No retumiem vērtīgākais gredzenojums līdz šim bijis ieceļotājs no austrumiem –  dzeltensvītru ķauķītis, ko apgredzenoju 11.10.2015. Nepilnu 4 gadu laikā no retumiem apgredzenoti arī 3 gaišie ķeģi, 1 mazais ķeģis, 2 sārtgalvīši.

phyino11.10.2015. sētā apgredzenotais dzeltensvītru ķauķītis / Foto K.Funts

Šajā rindkopā tikai izlases veidā mazliet par dažiem gredzenojumiem – no dzeņu kārtas apgredzenotas 7 sugas, (visvairāk – baltmugurdzeņi). No naktī aktīvajiem putniem apgredzenotas 5 pūču sugas (ausainā, meža un purva pūces, apodziņš, bikšainais apogs), kā arī 2 vakarlēpji. Apgredzenota arī 1 meža pīle, 2 griezes, no dienā aktīvajiem plēšputniem – 1 zvirbuļvanags, un vēl daudz citu interesantu sugu un putnu.

Visvairāk, kopumā vairāk nekā puse, sētā ir apgredzenoti vieni no Latvijas vismazākajiem putniem – ķauķi: 15 sugu 1521 ķauķis, jeb 50,6% no 3000 apgredzenotajiem putniem. Visvairāk  sētā apgredzenotā suga – 550 brūnspārnu ķauķi, jeb 18,3% no 3000 apgredzenotajiem putniem, jeb vairāk nekā viena trešdaļa – 36,3% – no visiem apgredzenotajiem 1521 ķauķiem.

sylcomViens no sētā apgredzenotajiem brūnspārnu ķauķiem / Foto K.Funts

Putnu ķeršana gredzenošanai sētā līdz šim notikusi 5 līdz 7 sīkputnu tīklos (garums – 10 m, augstums – 2,5 m, 5 plaukti) no pavasara (marta sākums – aprīļa vidus) līdz rudenim (novembris), pēdējā ziemā arī dažkārt netālu no putnu barotavas. Savukārt pūces naktīs ik pa laikam migrācijas laikā ķertas 1 līdz 2 pūču tīklos (garums 14 m un 12 m, augstums 3 m, 4 plaukti). Ārpus tīkliem apgredzenota 1 suga – meža pīle, kas bija ietaisījusi ligzdu pļavā pērnās zāles skupsnā ap 25 m no mājas.

Visvairāk putnu un vislielākā sugu daudzveidība tīklos tiek noķerta t.s. “ķauķu sezonā” – no maija vidus līdz septembra vidum. Līdz 3000. putna apgredzenošanai tīkli laika posmā no 15.04.2013. līdz 06.08.2016. sētā vaļā bijuši 6677 stundas. Pirmais sētā apgredzenotais putns bija sarkanrīklīte, ko apgredzenoju 15.04.2013. – pirmajā gredzenošanas dienā šajā vietā.

Gredzenoti tiek visi sētā noķertie putni, izņemot lielās zīlītes un zilzīlītes. Šīs divas sugas tiek gredzenotas aukstajā sezonā no 1. novembra līdz 31. martam, pārējā laikā noķertās atlaistas bez gredzena. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, kā šī lielā zīlīte ar kroplu ‘krusknābjveidīgu’ knābi, ko noķēru 20.10.2013.

parmajLielā zīlīte ar deformētu knābi pielāgojusies veiksmīgi izdzīvot. / Foto K.Funts

Vairāk par putniem sētā, kā arī gredzenošanas vietas biotopa apraksts manā mājaslapā Funtaputni.lv. Dati par visiem sētā apgredzenotajiem  putniem vietnes Trektellen.org sadaļā Nereta.