Tīkliņš

“Skaties, noadīju tev glaunu tīkliņu,” Oma teica savai meitai – manai mammai, kam bija sācies atvaļinājums. Tīkliņš bija tādā kā zaļgazilā krāsā, gandrīz kā jūra. Oma reiz bija dabūjusi jauna parauga dziju adīšanai – ne ta’ veco labo vilnas dziju, bet kaut kādu tam laikam mūsdienīgo, kurā iestrādāti elastīgi pavedieni. Varbūt tā vispār bija kādam noteiktam mērķim paredzēta tehnoloģiskā šķiedra, nevis dzija klasiskajai adīšanai. No savas jaunās dzijas Oma sadomāja uzadīt tīkliņu, kurā varēs ērti salikt visus pirkumus Zvejniekciema bodēs.

Vecāki tolaik atvaļinājumus ņēma vasaras vidū – sākumā tētis jūnijā, pēc tam mamma jūlijā, lai Omai būtu mazāk ņemšanās ar mani un brāli. Tad nu vienu rītu ar mammu gājām uz bodi. Tas bija silts un saulains jūlija rīts. Mamma paņēma jauno Omas adīto tīkliņu, jo bija pulka produktu mums jāsapērk tajā dienā. Es toreiz vēl biju mazs. Brālis bija vēl mazāks, neatceros, vai viņš tajā reizē nāca līdzi.

Parasti uz bodi gāja tētis atvaļinājumos – viņam patika agri celties kā jau sēņotājam pieklājas. Tētis atvaļinājumu rītos, kad negāja sēnēs vai ogās, gāja uz tālo veikalu. Bet tajā rītā devāmies uz bodi ar mammu, tētim atvaļinājums bija beidzies. Tā nu mēs ar mammu gājām pļāpādami, padevām kaimiņos labdienu Veltai, kas pagalmā atkal tīrīja zivis, un viņas vīram Bruno, kas mainīja riepu sava motocikla blakusvāģim. Anna Fjodorovna, ja nelamāja savu Antonu, kā ierasts sēdēja uz sola pie priedes ar šūpolēm un skatījās uz retajiem garāmgājējiem. Pasveicinājām  arī ar viņu. Tālāk mēs ar mammu gājām gar kolhoza “Zvejniekciems” zivju lielo kūpinātavu, pēcāk garām taras punktam un pastam, kur vecais Āmurs sarkanajās peldbiksēs, glīti iededzis, kā parasti tuvā veikala placī malkoja senču alu un pārmija pa vārdam ar ļaudīm, kas iegāja bodē vai iznāca no tās, vai pieturā ar tiem, kurus atveda autobuss.

Mēs iegājām tālajā veikalā. Daudz ko torīt nopirkām tālajā veikalā. Norēķinājusies kasē, mamma sāka pirkumus likt jaunajā tīkliņā – piena, kefīra un paniņu ‘piramīdas’, krējuma burka, maizes klaipi, šis tas no desām un gaļām, kāda bulciņa, siers, dārzeņi, veļas ziepes un šādas tādas citas saimniecības lietas. Tā kā mums nebija auto, vecāki un Oma visu centās sapirkt pie vienas reizes un vienas stiepšanas. Droši vien tāpēc es atkal biju paņēmis zaļo lidojošo šķīvīti, lai, kā stūri to grozīdams un rūkdams kā īsta mašīna, atvestu mammu uz tālo veikalu.

Kādā brīdī mammai laikam radās aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Tīkliņā, liec cik gribēdams, varēja likt vēl un vēl, tas baudkāri aprija visu un tā lejasgals tikai turpināja uzblīst. Kad viss nopirktais Omas jaunadītajā tīkliņā bija salikts, mēs gājām mājās. Pareizāk sakot, taisījāmies iet mājās un domājām, ka tūlīt tāpat kā citās reizēs dosimies mājup. Mamma gribēja paņemt tīkliņu pie rokas. Paņēma, bet tīkliņš joprojām palika stāvam uz letes. Pareizāk sakot, paņēma nevis tīkliņu pie rokas, bet tā adītos rokturus, un mēģināja tīkliņu nocelt no kravājamās letes kā pienākas – ceļot aiz rokturiem. Citi pircēji, kas stāvēja pie kases aiz mums, jau sāka skatīties – kas tur notiek, ka sapērkas un neiet prom.

Uzreiz pēc tīkliņa uzadīšanas Oma vērsa mūsu visu uzmanību uz to, ka tīkliņš tikai izskatās mazs, bet patiesībā tas esot itin elastīgs, tajā daudz varēšot salikt un visu ļoti ērti un mierīgi atnest mājup pat no “tālā veikala”. Šo apgalvojumu, sevišķi vārdus “ļoti ērti un mierīgi”, droši vien bodē tobrīd atcerējās mamma un, sataisījusi grimasi, pirmo reizi zīmīgi nošņākusies, nocēla tīkliņu uz grīdas, aptverot tā pirkumiem pilno apaļīgo lejasgalu kā prāvu ķirbi. Nākamajā piegājienā mamma atkal mēģināja pacelt tīkliņu. Tas izdevās tikai daļēji, jo tīkliņa rokturi mammai bija rokā, bet pats tīkliņš joprojām palika turpat uz veikala grīdas. Mamma “cēla” tīkliņu vēl augstāk un mammas rokas jau bija paceltas plecu augstumā. Bet starp tīkliņa rokturiem mammas rokās un tīkliņa apaļīgo bezformīgo produktiem pilno lejasdaļu, kas joprojām vāļājās uz veikala grīdas, izveidojās tāds kā garš, lokans un elastīgs kakls.

mammaMamma (pirmā no labās) vecumā, kad pati vēl mierīgi ietilptu Omas adītajā tīkliņā / Funtu ģimenes foto

Beigās bija tā – mamma kādu laiku tina tīkliņa garo un elastīgo kaklu ap vienu plaukstu, pagriezās, pārvilka tīkliņa atlikušā kakla daļu pāri plecam, rokas ar uztinumu rāva sev priekšā uz leju un pati strauji saliecās uz priekšu. Šajā brīdī tīkliņa otra – produktiem pilnā un neatkarīgā daļa – padevās un pacēlās kādu sprīdi virs grīdas un, lēni šūpojoties, trinās gar mammas potītēm kā pārbarots kaķis. Tajā brīdī mēs beidzot varējām doties mājup.

Tas bija varens gājiens, kura laikā mamma rādīja visdažādākās grimases un es varēju noklausīties mammas aizkaitinājuma šņācienus un pūtienus visās variācijās. Kāds pusotrs kilometrs bija jāiet līdz mājām. Mamma stiepa tīkliņu pār plecu. Ņemot vērā gravitācijas, inerces un tīkliņa izjemateriāla fizikālo īpatnību kopdarbību, šā dīvainā gājiena laikā tīkliņa lejasdaļas produktu bezformīgais bumbulis, nes pār kuru plecu gribi, ik uz soļa it kā nedaudz mēģināja parauties no mammas atpakaļ, bet tad, iepriekšminēto fizikālo spēku vadīts, nāca atpakaļ un uzsita mammai pa vienu vai otru apakšstilbu. Pie tā visa tīkliņš vēl katrā solī mammai mugurpusē slinki šūpojās augšup un lejup kaut kur starp potītēm un pacelēm un zvalstījās arī pa labi un pa kreisi – no vienas kājas uz otru.

Nez’ ko, šito visu redzēdams, vecais Āmurs sarkanajās peldbiksēs nodomāja, tobrīd jau sēdēdams ar aiznākamo alus pudeli uz pasta pakāpieniem, kad gājām garām tuvajam veikalam. Varbūt tobrīd Āmurs nodomāja kaut ko par Svētā Vita deju.

Es redzēju, ka, mamma, maigi sakot, ir dikti nikna un man vajadzētu uzvesties labi, lai mamma nekļūtu vēl niknāka. Nav jau dikti ērti nest produktiem pilnu tīkliņu, kas uz katru soli uzsit pacelē, pa potīti, mēģina aptīties ap kājām un nogāzt gar zemi savu nesēju. Bet kā es toreiz pārsmējos. Visu ceļu man tik ļoti nāca smiekli par Omas jokaino adīto tīkliņu. Oma līdzīgās reizēs parasti teica: “Līdz nāvei jāsmejas.”

Kad pārnācām, mamma, ienākusi verandā un satikusi Omu, ātri demonstrēja dažas savas izteiksmīgākās grimases un iesāka ar: “Es ar to tavu trulo tīkliņu kā pēdīgā muļķe …” Nenoklausījusies līdz galam, Oma izmeta savu universālo “Ha!”, aši pateica visu, ko domā par nepateicību šajā pasaulē un aizgāja dārzā virtuves būdiņā jau kādu padsmito reizi reizi šajā dienā uzlikt trumuli, lai pie rokas būtu silts ūdens. Pēc kāda laika Oma ar mammu atkal atsāka sarunāties. Tas tīkliņš mums ilgi verandā stāvēja plauktā zem ledusskapja. Kur tas vēlāk palika, vilks vien zina.

Vecvecāki un mazdārziņš

“Nu kas jūs par cilvēkiem, ka vispār tomātus neēdat! Saviem bērniem vismaz taču iedod kaut pa tomātam!” skaļi sauc Vectēvs klausulē, jo ieskrējis Pētersalas dzīvoklī, kurā ir telefons, aši nomazgāties, paēst Vecmātes gatavotās pusdienas, lai uzreiz joņotu atpakaļ uz savu mazdārziņu Mežaparkā. Lieki teikt, ka vakar es jau esmu no vecvecāku mazdārziņa atvedis divus spaiņus ar tomātiem. Vectēvam tas nešķiet nopietns arguments. “Tad iemarinē tos vakardienas vecos, ieliec želejā, izspied sulu, es tev esmu atlasījis divus spaiņus labu tomātu! Brauc pakaļ. Gaidu,” viņš vēl nosauc klausulē, nomet to un ir ceļā uz dārzu. Tā viņš vienmēr dara – aši nodod vēstījumu un pārtrauc sarunu, nedodot iespēju neko īsti atbildēt. Mana tēta vecāki bija zemnieki un arī viņu senči bija zemnieki, taču piespiedu kārtā vecvecākiem spēka gados nācās pārcelties uz dzīvi un darbu pilsētā.

vecvecakiMani tēta puses Vecvecāki izbraukumā. Funtu ģimenes foto

Kaut kad astoņdesmitajos gados vecvecāki dabūja 600 kvadrātmetrus zemes mazdārziņa iekopšanai Mežaparkā. Vectēvā un Vecmātē atmodās snauduļojošais zemnieku gēns. Tā nu abi mazdārziņā sāka rosīties – sākumā pa vakariem pēc darba, vēlāk pensijā katru dienu. Vectēvs tur vispār dzīvoja no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bija sataisījis siltumnīcas, lecektis un lauka dobes.

Un šāda vīzē vecvecāki ar ogām, dārzeņiem un augļiem milzīgos daudzumos visu sezonu apgādāja sešas tuvinieku ģimenes. Un mēs vēl citiem devām. Visi no tā dārziņa stiepa dārzeņus spaiņiem un maisiem, protams, Vectēva un Vecmātes rājienu pavadīti, ka “neviens vairs vispār neko ēst negribot”. Visu sezonu mani vecāki pēc darba pa naktīm marinēja. Mums tolaik nebija dampja. Tāpēc tētis visu stiepa rokās – ražas sezonā teju katru dienu pēc darba gāja uz dārzu, tad no Mežaparku līdz tramvajam un uz mājām. Vēlāk, kad Kaspars Funts bija sasniedzis pusaudža vecumu, lika stiept arī viņam. Tad nu es sodīdamies arī stiepu, kamēr mani vienaudži darīja kaut ko daudz lietderīgāku – braukāja ar mopēdiem, spēlēja sifu vai malkoja akdamu. Joprojām labi atceros to skaņu no savas zēnības, vakaros iemiegot vai naktīs pamostoties – kā virkšķ konservburku valcējamais daikts, kad tētis taisa ciet kārtējo marinēto gurķu, tomātu želejā vai zemeņu kompota burku. No šiem vecvecāku saaudzētajiem dārzeņiem un ogām mums pēc tam bija pilns mājas pagrabs ar konserviem un visai ģimenei ar to pietika līdz nākamajai vasarai. Un vēl citiem arī devām.

Gurķi, tomāti, zemenes nebija vienīgais, kas auga dārzā. Pavasaris sākās ar lapu salātiem, lokiem un dillēm. Pēc tam bija zemenes, ļoti daudz zemeņu. Zemeņu laikā mēs stiepām mājup zemenes spaiņiem. Nepārspīlēju. Arī tad, kad es pats biju kļuvis par divu bērnu tēvu, Vectēvs mani rāja un sauca par dienaszagli, ka nevienai zemenei nevaru atnākt pakaļ. Tas tika teikts kārtējā no ašajiem telefonzvaniem pāris dienas pēc tam, kad es biju atstiepis divus spaiņu zemeņu. Tad nāca gurķi, vēlāk tomāti, ķirbji, kabači. Tam pa vidu bija zirņi, upenes, ērkšķogas, burkāni, vēlāk bietes un ķirbji. “Un paņem aiznes rozi sievai,” Vecmāte teica, dažas nogriezusi. Neatceros, ka es tās rozes paņēmu, laimam zobos, jo rokas novilka maisi ar tomātiem.

“Jēzus Pestītāja vārdā, kad tu brauksi uz dārzu?” vaicā Vecmāte, kas atnākusi pie vecākiem, kur esmu iebraucis. Atbildu Vecmātei, ka šodien jau biju dārzā. “Ak tā? Un atkal laikam neko nepaņēmi.” Kad atbildu, ka knapi atstiepu visu, Vecmāte to vairs neklausās.

Liels atvieglojums Vectēvam un Vecmātei bija tad, kad es tiku pie savas pirmās mašīnas. Tad es vairs nevarēju atrunāties, ka ņemšu tikai divus spaiņus. Mašīna ir, tātad var vest daudz. Tolaik iemācījos konservēt. Tiesa, kad tētim nebija mašīnas, triks ar tikai diviem spaiņiem negāja cauri, jo vectēvs ar lupatām sasēja divu spaiņu vai maišeļu rokturus – tādējādi tētis varēja nest četrus.

deduliksVectēvs savā dārzā mazmazbērniem rāda lapu salātus. Funtu ģimenes foto

“Ir pirmie salāti un loki. Tikai ļoti maz. Ak kungs, mīļo Dieviņ, nekas šogad laikam atkal neizaugs. Atbrauc pakaļ, cik nu ir, tik mazliet arī iedošu. Nu kāpēc tāda sodība, jel apžēlojies, Dieviņ,” telefona klausulē, drūmi nopūzdamās, vaimanā Vecmāte. Bet es uzreiz zināju, kā izpaudīsies šis “nekā nav, posts un bēdas”. Arī šajā reizē mazdārziņā mani sagaida divi maisi – tādi, kā mūsdienās ir lielie lielveikalu maisi – pilni lapu salātiem, milzīgas loku buntes un diļļu saišķi. Un tādas pašas porcijas vēl piecām mūsu dzimtas ģimenēm. Un tā katru dienu vai ik pēc pāris dienām. Līdz zemeņu laikam. Līdz ķirbjiem un bietēm.

Vecmāte vienmēr teica, ka viņiem dārzā nekas neaugot, tikai posts un bēdas. Un mēs tikai no tā “posta un bēdām” stiepām spaiņiem un maisiem ikdienā no aprīļa līdz oktobrim. “Jā, māt, zemenes šogad arī nebūs vispār,” nikni raudzīdamies uz ziedošajām zemeņu dobēm, kas no ziedošajām zemenēm pēc krāsas ir vairāk baltas, nekā zaļas, Vectēvs bilst Vecmātei un man piekodina – šogad zemenes nebūšot, lai nemaz nedomājot par tām. “Tu pasaki Elzai un Jurģim, ka nekādas zemenes šogad nebūs!” piekodina Vectēvs. Pēc dažām nedēļām es tās no mazdārziņa atkal stiepju spaiņiem vairākas nedēļas.

Un jau atkal ir kārtējais zvans un Vectēvs klausulē sauc: “Kauns un negods! Nu kā tev dienaszaglim nav kauna, kāpēc nebrauc pēc gurķiem.” Īsi iespraucos ar skaidrojumu, ka biju pirms trīs dienām, divus spaiņus paņēmu, vēl neesmu iemarinējis. Vectēvs iesmejas, saka, lai nerunāju muļķības: “Ak tad aizvakar jau biji? Taisni jāsmejas. Neatceros, droši vien paņēmi divus gurķus. Brauc pakaļ, es jau tev visu smuki saliku. Un pasaki, lai brālis brauc. Piezvani arī vecākiem, tavs tēvs kaut kā man tagad neceļ, saki, ka arī viņiem būs mazliet gurķu.” Un nomet klausuli.

gurki

Interesantākais tiešām ir tas, ka to visu vecvecāki izaudzēja 600 kvadrātmetros. Un mēslojums bija tikai kokiem rudenī nobirušo lapu komposts. Vectēvs jau ar ņēmās tur kā traks. Ziemā uzlaboja lecektis un siltumnīcas, no agra pavasara faktiski pārcēlās dzīvot mazdārziņa būdā, lai visu pieskatītu un audzētu. Un sargātu no zagļiem. Tur bieži nāca zagt Mežaparka un Sarkandaugavas dzērāji. Vectēvs kā zemnieks zagļus neieredzēja, sevišķi, ja zaga izaudzēto. Jau vecs būdams, Vectēvs uztaisīja un vienmēr līdzi nēsāja līdzekli pret zagļiem – gaļas cērtamo cirvīti viņš bija ielicis tādā garā kātā. Mazdārziņos runāja, ka reiz Vectēvs, aizstāvot savu īpašumu un vicinot cirvīti, pāris zagļus no sava mazdārziņa iztriecis līdz pat ceļam. Tikpat ļoti kā Vectēvs necieta zagļus, Vecmāte necieta nezāles dobēs. Dobēs nebija nevienas nezāles, arī apdobes bija kārtīgas un vienmēr apravētas.

Pēc Vecmātes nāves Vectēvs turpināja viens pats mums visu to audzēt. Arī tad, kad jau sāka slimot un bija kļuvis pavisam švaks, katru dienu, arī ziemā, brauca Večuks tramvajā ar pretzagļu cirvīti somā uz savu dārzu, kaut vai tāpat vien apskatīt. Un pavasarī, vasarā un rudenī zvanīja un bārās, ka par maz mēs, slaisti, ņemam ražu. Kad Vectēvs nomira, kādu pusgadu vai gadu vēlāk visus mazdārziņus tajā vietā noslaucīja ar buldozeriem. Tagad tur ir jauna liela iela, kas gar Meža kapiem savieno Viestura prospektu ar Čiekurkalnu. Vecvecāku mazdārziņš atradās tieši zem tagadējās jaunās Gustava Zemgala gatves.

Dziņa pēc laukiem man laikam ir no Vectēva, tā es domāju. Jo vecāks es kļuvu, jo vairāk tā izpaudās, līdz pirms dažiem gadiem tiku pats pie savas lauku sētas Sēlijā. Sētā, protams, ir dārzs. Pagaidām nav liels, bet katru gadu pierokam klāt dobes. Visvairāk no dārzā augošā man patīk sīpoli. Vasaras sākumā var ēst lokus, bet rudenī novākt sīpolus, nogriezt tiem novītušos lakstus, notraust zemes un izlikt žāvēties bēniņos. Tā ir mana mīļākā nodarbe sakņudārzā. Nākamgad būs vēl dažas dobes klāt, jo gribu bišķi arī kartupeļus iestādīt. Arvien biežāk, zvanīdams saviem bērniem, mūsu sarunā pavīd kaut kas tamlīdzīgs: “Vai pagāšsvētdien atvesto apēdāt? Nē? Ko jūs vispār ēdat? Labi, es tad šodien vakarā atvedīšu ābolus un zirņus. Drīz būs sīpoli, vakar noņēmām, tagad žāvējas bēniņos.”

sipoli

 

Sētā apgredzenots trīstūkstošais putns

Rit 4. putnu gredzenošanas gads manā sētā Neretas pagastā un sestdien, 06.08.2016., te apgredzenoju trīstūkstošo putnu. Uz to brīdi sētā bija apgredzenoti 77 sugu 3000 putni.

sylatr_3000Sētā 06.08.2016. apgredzenotais 3000. putns – melngalvas ķauķis / Foto K.Funts

No sētā 3000 apgredzenotajiem putniem ir bijušas 11 sugu 44 putnu 1 un 2 gadu kontroles (1,46% no 3000 apgredzenotajiem), kad iepriekšējos gados sētā gredzenotie putni, kas ziemo Āfrikā, Indijā un D, DR, R, C Eiropā, nākamajā gadā atgriežas atpakaļ ligzdot sētā – 1 tītiņš, 1 koku čipste, 4 lakstīgalas, 1 melnais strazds, 3 krūmu ķauķi, 2 purva ķauķi, 21 brūnspārnu ķauķis, 1 dārza ķauķis, 3 melngalvas ķauķi, 4 čuņčiņi, 3 žubītes (te nav ietvertas 1, 2 un 3 gadu zīlīšu, garastīšu, baltmugurdzeņa un dzelteno stērstu kontroles).

negaiss_neretaGredzenošanas vieta / Foto K.Funts

Līdz šim no sētā gredzenotajiem putniem citās valstīs bijušas 2 kontroles: dziedātājstrazds Minsterē, Vācijā (gredz. 07.08.2013. – kontr. 27.06.2015.) un brūnspārnu ķauķis Belgradā, Serbijā (gredz. 20.08.2013. – kontr. 01.09.2015.). Savukārt sētā esmu noķēris 2 putnus, kas gredzenoti citās valstīs: Dabkovicē, Polijā gredzenotu lielo zīlīti (gredz. – 20.10.2012. – kontr. 05.10.2013.) un kaut kur Spānijā gredzenotu čuņčiņu (nav gredz. datu – kontr. 10.05.2015. ).

No retumiem vērtīgākais gredzenojums līdz šim bijis ieceļotājs no austrumiem –  dzeltensvītru ķauķītis, ko apgredzenoju 11.10.2015. Nepilnu 4 gadu laikā no retumiem apgredzenoti arī 3 gaišie ķeģi, 1 mazais ķeģis, 2 sārtgalvīši.

phyino11.10.2015. sētā apgredzenotais dzeltensvītru ķauķītis / Foto K.Funts

Šajā rindkopā tikai izlases veidā mazliet par dažiem gredzenojumiem – no dzeņu kārtas apgredzenotas 7 sugas, (visvairāk – baltmugurdzeņi). No naktī aktīvajiem putniem apgredzenotas 5 pūču sugas (ausainā, meža un purva pūces, apodziņš, bikšainais apogs), kā arī 2 vakarlēpji. Apgredzenota arī 1 meža pīle, 2 griezes, no dienā aktīvajiem plēšputniem – 1 zvirbuļvanags, un vēl daudz citu interesantu sugu un putnu.

Visvairāk, kopumā vairāk nekā puse, sētā ir apgredzenoti vieni no Latvijas vismazākajiem putniem – ķauķi: 15 sugu 1521 ķauķis, jeb 50,6% no 3000 apgredzenotajiem putniem. Visvairāk  sētā apgredzenotā suga – 550 brūnspārnu ķauķi, jeb 18,3% no 3000 apgredzenotajiem putniem, jeb vairāk nekā viena trešdaļa – 36,3% – no visiem apgredzenotajiem 1521 ķauķiem.

sylcomViens no sētā apgredzenotajiem brūnspārnu ķauķiem / Foto K.Funts

Putnu ķeršana gredzenošanai sētā līdz šim notikusi 5 līdz 7 sīkputnu tīklos (garums – 10 m, augstums – 2,5 m, 5 plaukti) no pavasara (marta sākums – aprīļa vidus) līdz rudenim (novembris), pēdējā ziemā arī dažkārt netālu no putnu barotavas. Savukārt pūces naktīs ik pa laikam migrācijas laikā ķertas 1 līdz 2 pūču tīklos (garums 14 m un 12 m, augstums 3 m, 4 plaukti). Ārpus tīkliem apgredzenota 1 suga – meža pīle, kas bija ietaisījusi ligzdu pļavā pērnās zāles skupsnā ap 25 m no mājas.

Visvairāk putnu un vislielākā sugu daudzveidība tīklos tiek noķerta t.s. “ķauķu sezonā” – no maija vidus līdz septembra vidum. Līdz 3000. putna apgredzenošanai tīkli laika posmā no 15.04.2013. līdz 06.08.2016. sētā vaļā bijuši 6677 stundas. Pirmais sētā apgredzenotais putns bija sarkanrīklīte, ko apgredzenoju 15.04.2013. – pirmajā gredzenošanas dienā šajā vietā.

Gredzenoti tiek visi sētā noķertie putni, izņemot lielās zīlītes un zilzīlītes. Šīs divas sugas tiek gredzenotas aukstajā sezonā no 1. novembra līdz 31. martam, pārējā laikā noķertās atlaistas bez gredzena. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, kā šī lielā zīlīte ar kroplu ‘krusknābjveidīgu’ knābi, ko noķēru 20.10.2013.

parmajLielā zīlīte ar deformētu knābi pielāgojusies veiksmīgi izdzīvot. / Foto K.Funts

Vairāk par putniem sētā, kā arī gredzenošanas vietas biotopa apraksts manā mājaslapā Funtaputni.lv. Dati par visiem sētā apgredzenotajiem  putniem vietnes Trektellen.org sadaļā Nereta.

Gāzes diena



Kad šodien mainīju laukos plītij gāzes balonu, atcerējos – bērnībā patika skatīties, kā gāzes veči veikli pa asfaltu balonus veļ pusslīpi. Tā skaņa arī tagad tāda pati.

Omai vienmēr bija bail, ka pasūtīto balonu aizvedīs kaut kur citur. Tāpēc gāzes dienā viņa vienmēr pie mūsu mājas ārdurvīm un dzīvokļa durvīm pielika kaligrāfisku uzrakstu “Gāze!”, un uz šīs lapiņas bija arī rakstīts Omas uzvārds un dzīvokļa numurs. Arī Zvejniekciemā, kur īrējām vasarās istabu, Oma pie mūsu vārtiņiem pielika šādu pašu uzrakstu, tikai bez dzīvokļa numura. Tad tā vietā laikam bija rakstīts māju, kur īrējām istabu, nosaukums – “Ķērnes”. Tas vispār bija liels notikums – gāzes diena! Mani un vēlāk arī brāli tad Oma sūtīja dežurēt vecās Tallinas šosejas malā, lai gāzes veči, nedod Dievs, nepabrauktu garām. Dežurēt, protams, nāca arī citi sētas puišeļi. Oma ik pa brīdim atskrēja pusceļu no istabas un sauca: “Vai gāze vēl nebrauc?” “Nē, nebrauc,” mēs saucām pretī. Un tad, kaut kad pa dienas vidu, gāze brauca! Parasti no Saulkrastu puses. Vecajā gazikā ar to vaimanājošo dzinēja rūkšanu, balonu šķindēšanu lielajā režģī un starpgāzes burkšķiem, kad tika pārslēgti ātrumi. Mēs stāvējām šosejas malā un ļoti svarīgi mājām. Kad gaziks, mūs pamanījis, nobremzēja, mēs gāzes večiem saucām, ka esam no tiem, kas pasūtīja gāzi. Un joņojām gazikam pa priekšu, lai rādītu māju un vārtiņus, kur gāzi tik ļoti vajag. “Gāze brauc!” mēs saucām un Oma apstājās pie vārtiņiem ar uzrakstu “Gāze!”, lai gāzes veči kaut ko nepārprastu. Izripinājuši balonu pa pagalmu, gāzes veči – viņi vienmēr strādāja divatā – iestiepa to mūsu virtuvē, kas bija maza būdiņa dārzā. Es jau zināju visas darbības, kas tālāk tiks veiktas, ar lielo montējamo atslēgu pievienojot jaunajam balonam reduktoru un beigās izpildot rituālo drošības pārbaudi ar iedegtu sērkociņu, sākumā pie balona vetiļa un reduktora, pēc tam pārbaudot degļus. Gāzes večiem kabatā vienmēr bija savi sērkociņi. Viņi nekad neņēma mūsu sērkociņus, kas turpat pie plīts stāvēja. Visu izdarījuši, gāzes veči liegi uzvieda plecā tukšo balonu un aizgāja. Oma vēl mēģināja pilno balonu pašūpināt, lai pārbaudītu, vai tik tas nav atvests pustukšs. Toreiz runāja, ka tā mēdzot gadīties. Kad gāzes gaziks jau bija prom, Oma uzlika uz gāzes kafiju un uz īsu brīdi atguva sirdsmieru.

Oma, tīkliņi un virtuve

Pavasarī pēkšņi uzpeldēja atmiņas, ka dziļā bērnībā viena no manām mīļākajām nodarbēm bija tīkliņu izkravāšana, kad Oma atnāca no bodes. Katru reizi dienu no dienas. Oma atnāca un es uzreiz sāku ošņāties ap tīkliņiem. Tētis ar mammu strādāja, tāpēc visas darbadienas es pavadīju ar Omu. Vēlāk, kad man bija pieci gadi, mūsu divatnē ienāca brālis.

Tad, kad Oma pēc pārnākšanas bija pārvilkusi mājas drēbes – ķiteli, kā Oma to sauca, abi sākām izkravāt tīkliņus. Pārsvarā tas bija ēdiens ikdienai. Oma arī ļoti daudz lasīja, visa ģimene daudz lasīja, tāpēc bieži kādā no tīkliņiem bija grāmatas, kas pirktas Ganību dambim, kur mēs tolaik dzīvojām, tuvākajā grāmatbodē Pētersalas ielā starp skārni un galantēriju.

Pārlasot pirms publicēšanas šo stāstu, atmiņā atausa arī kāds no galantērijas apmeklējumiem. Jau tolaik zināju, ka reizēm dzērāji pērk un dzer lētos odekolonus. Tieši tobrīd viens dzērājs pirka pāris flakonus. Es piegāju Omai tuvu klāt un klusiņām bildu: “Oma, paskaties, dzērājs pērk odekolonu dzeršanai”. Dzērājs to dzirdēja. Dzērājs palūkojās uz mani no augšas, nosmīnēja un teica: “Redzēs vēl, kāds pats būsi, kad izaugsi.” Atkāpes beigas.

oma2Mana Oma. Funtu ģimenes foto

Tad nu mēs stāvējām virtuvē pie galda un kravājām ārā tīkliņus. Oma vienmēr nogaršoja nopirktos skābētos kāpostus un deva nogaršot arī man. Vēl no tiem laikiem atmiņā palikušas vistas. Ar visām galvām, kakliem, iekšām un nadziņiem kā pienākas – īstenas vistas. Kā zināms, tikai esot visām šīm komponentēm, ir iespējams izvārīt īstu visas buljonu. Tajā pašā dienā vista tika izķidāta. Ķidas, galva, kakls un kājas buljonam vai zupai, pārējais šmorēšanai. Reizēm es ar pirkstiem pieskāros vistu iekšām. Oma vienmēr, vienalga, vārīta vista vai šmorēta, apēda tai dibenu. “Ak Dievs, oma, nu kā tu vari ēst dibenu, ar to taču kakā!”  es vienmēr brīnījos. Man tas šķita ļoti dīvaini un es vienmēr ar bažām skatījos, kā Oma, nedaudz šmūkstinot, to vistas dibenu ar gardu muti notiesā. Tagad, kas esmu liels, pirmais, ko es šmorētai vistai apēdu, ir dibens.

Tad tīkliņos bija citas gaļas, ko nu tolaik varēja bodē izstāvēt, siers un tā tālāk. Oma reizēm pirka skābētos gurķus, kas arī man ļoti garšoja. Un šad tad skābētos tomātus, kas bija briesmīgi. Es skatījos, kā Oma ēd skābētos tomātus un man skrēja šermuļi pār kauliem. Kad veikalā dabūjām svaigu, tikko no kombināta atvestu maizi, mēs ar Omu našķējāmies, jo mums abiem ļoti garšoja svaiga baltmaize. Jāteic, ka mums abiem bija slimi vēderi un svaigu baltmaizi mēs nemaz nedrīkstējām ēst, vismaz ārsti tā ieteica. Oma svaigo baltmaizi ēda ar sviestu, es bez sviesta un noteikti klaipa galiņu. Sākumā es ar pirkstiem izplēsu mīkstumu. Reizēm pirms apēšanas no mīkstuma taisīju bumbiņas. Tad liku mutē un ar priekšzobiem pārkodu uz pusēm. Omai tā bumbiņu taisīšana nepatika, viņa aizrādīja. Omai nepatika, ka ar ēdienu nepienācīgi apietas. Omai nepatika, ka ēdiens jāmet ārā. Man arī tagad nepatīk mest ārā ēdienu. Apēdis mīkstumu, es apēdu svaigo garozu. Vēl bija tās trīskapeiku bulciņas, ko nezkāpēc mājās sauca par ‘runštukiem’ un ar sāli un ķimenēm apkaisītie radziņi, kas laikam maksāja 10 vai 11 kapeikas. Oma tos arī pirka un arī tie man ļoti garšoja. Radziņu šķēles es neēdu kā parasti ēd maizi, bet rūpīgi katrai šķēlei attinu pirms cepšanas saritināto mīklu un tad ēdu tās sloksnītes. Pēc tam oma mazgāja pārtikas celofāna maisiņus, kas tolaik bija deficīts. Mazgā, cik gribi, bet tiem maisiņiem vienmēr bija tāda trauku lupatu smarža. Reizēm Oma man nopirka konfektes un cepumus. Omai pašai arī ļoti garšoja konfektes. Sevišķi īrises. Mums abiem ļoti garšoja īrises. Omai gan bija mākslīgie zobi, tāpēc mīkstās īrises viņai reizēm sagādāja problēmas, bet es nesmējos, jo zināju, ka tā nepieklājas.

Ļoti bieži Oma mani ņēma līdzi uz bodēm. Tad mēs no Ganību dambja tramvajā braucām vai nu uz Pētersalas, vai Sarkandaugavas bodēm. Reiz Sarkandaugavas zivju veikala pārdevēja man uzdāvināja dzīvu maziņu karpu, kas bija palikusi pāri. Nu tiešām ļoti maziņu, apmēram manas toreizējās plaukstas lielumā. Mazo karpu pārdevēja ielika maisiņā ar ūdeni un tad mēs ar Omu skrējām uz mājām. Oma gan teica, ka ilgi tā zivs nedzīvošot. Akvārija mums nebija, un mēs ar Omu ielaidām karpu trīslitru burkā. Tad Oma mani ieveda zāģētavas teritorijā netālu no Ganību dambja un Rankas ielas krustojuma blakus mūsu mājai, kurā bija neliels dīķītis, starp citu, palieka no senās Daugavas gultnes. Tajā es izķeksēju dažus akmeņus un ūdens augus savam akvārijam. Baroju karpu ar baltmaizi, taču pēc dažām dienām, kā jau Oma bija paredzējusi, zivs nomira.

Manas dzīves pirmos desmit gadus Ganību dambja dzīvoklī mums bija īsta virtuves plīts – tā lielā ar plašu cepeškrāsni un speciālu katlu ar vāku eņģēs siltajam ūdenim plīts malā. Oma bija cilvēks, kam ir svarīgas visa trīs nopietnās ēdienreizes – brokastis, pusdienas un vakariņas. Brokastīs bija maizītes, putras vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam tika taisītas pusdienas – man un Omai, vēlāk arī brālim. Un pēc tam vakariņas, kad vecāki pārnāca no darba. Un tā katru dienu. Mums bija arī gāzes plīts ar balongāzi. Uz tās taisīja pārsvarā. Bet, kad bija viesības, tad ēdieni tika gatavoti arī uz malkas plīts. Tas bija liels notikums – gatavošanās viesībām. Ēst gatavošana viesībām notika vairākas dienas. Kā man tas patika! Es tad faktiski dzīvoju tikai pa virtuvi, maisoties Omai pa kājām, izprašņājot Omu par ēdieniem un citiem dzīves eksistenciāliem jautājumiem, mēģinot arī ko palīdzēt. Bet Omai bija, ar ko parunāt. Un viņai patika stāstīt. Vispār Oma mani dikti mīlēja. Visu dzīvi mēs tolaik izrunājām krustu šķērsu. Oma stāstīja par vecotēvu, kā viņš Daugavā no laivas makšķerējis, kā reiz izmakšķerējis lielu līdaku un gribējis Omu dikti iepriecināt. Kad pārnācis, Oma vēl gulējusi, tad nu vectēvs nolicis līdaku uz diviem krēsliem pie gultas, ar galvu Omai tieši pie sejas, atpletis zivs rīkli un nofiksējis ar diviem kociņiem, lai stāv vaļā. Kad Oma pamostoties atvērusi acis un ieraudzījusi atplesto līdakas rīkli sev pie sejas, pārbijusies un sākusi kliegt. Tā ka nekāda lāga iepriecināšana tur nav sanākusi – Oma vectēvu par šitādu joku un pārbiedēšanu vēl kārtīgi izlamājusi. Omai dzīve bija grūta. Kam mammai bija trīs gadi, Omas vīram, manam vectēvam, kas strādāja par glābēju, uz ietves uzbrauca piedzēries armijnieks. Oma otrreiz neapprecējās, tad nu sitās viena pa dzīvi un uzaudzināja divas meitas.

Nu lūk, gatavošanās viesībām sākās pāris dienas iepriekš. Tikai taisītas visdažādākās gaļas – aukstās un siltās, visādas ruletes, cepeši, galerti, cepti pīrāgi, plātsmaizes un cepumi, un vēl gatavots daudz kas cits. Kad Oma iejauca rauga mīklu un nolika siltā vietā uzrūgt, man tika piekodināts, ka mīklu rūgšanas laikā aiztikt nedrīkst, jo tad tā pārstās rūgt, saplaks un būs “nekādi pīrāgi”. Bet es vienmēr to mīklu zagu. Nezinkāpēc es iztēlojos, ka esmu kaija. Tad nu, attiecīgi vicinot rokas, planēju pa istabām un tādiem kā kā lokiem, kas pamazām sašaurinās, tuvojos katlam, kurā rūga mīkla. Varbūt es par kaiju pārvērtos tāpēc, lai Omai nerastos aizdomas par maniem patiesajiem nodomiem, jo tolaik es biju cieši pārliecināts, ka kaijas noteikti neēstu mīklu. Pielidojis katlam, es ar vienu spārnu parāvu aši uz augšu dvieli, ar otru, kas tajā brīdī vairs nebija spārns, bet gan knābis, atplēsu mīklas pikuci un prom biju. Aizlidoju uz gala istabu, kur paslēpos zem lielās šujmašīnas pie krāsns un klusām mīklu apēdu. Ja Oma to pamanīja, tad bija liela rāšanās un kaijai klājās plāni.

oma1Oma un vectēvs kāzu dienā. Funtu ģimenes foto

Tad bija gaļas malšana aknu pastētei. Pirms tam lielajā katlā tika novārītas liellopu aknas un lieli treknas cūkgaļas gabali. Kad gaļa bija atdzisusi, Oma sāk to malt. Ļoti labi atceros murrājošo skaņu, kad gaļa vijās pa maļamās mašīnas gliemezi virsū četrasmeņu nazītim. Man ļoti patika skatīties, ka samaltā gaļa neskaitāmās sīkās desiņās nāca ārā no mašīnas priekšējā sieta un vijās līdz bļodai. Dažas desiņas sasniedza bļodas dibenu, bet dažas patrūka un iekrita bļodā. Brīdī, kad aknas bija samaltas un nāca kārta treknajai cūkgaļai, man patika malumu pagaršot. Kad Oma maļot novērsās, es ar pirkstu mēģināju aizspiest dažus mazos caurumiņus, lai gaļa netiktu ārā. Tas Omai nepatika. Oma gaļu pastētei mala trīs reizes, lai tā nebūtu graudaina, bet gan mīksta un labi ziežama uz maizes. Kad viss bija samalts, Oma gaļu uzsildīja, pielika sviestu un pastēti kūla. Tā mēs tur ņēmāmies. Tad vēl Oma ik pa laikam man aizrādīja, lai es visu laiku nerauju uz augšu zeķubikses. Bija tolaik tāda mode arī zēniem vilkt kokvilnas zeķubikses, kas parasti bija vienā – brūnā – krāsā. Un es tās visu laiku rāvu uz augšu, jo man šķita, ka tās varētu nokrist. Es biju nervozs bērns, tāpēc arī bija tā raustīšana – zeķubikses, protams, turējās labi un i netaisījās nošļukt un aizšļūkt prom no manis.

oma3Oma ar savu tēvu. Funtu ģimenes foto

Mums mājās tolaik bija arī īsts pieliekamais – tāds kā aukstuma skapis, kurā turēt dārzeņus un citus ēdienus, kam gluži ledusskapi nevajag. Pieliekamo mūsu ģimenē sauca par “ankambari”, tajā bija plaukti līdz pat augstajiem griestiem. Ankambarī bija arī logs uz pagalmu. Pagalmā gan nekāda dižā ainava nebija – šķūnīši un tālāk kokzāģētava. Darba dienās allaž bija dzirdams, kā tur visu laiku, dēļu kaudzes staipot, manevrē pagruzčiks – autoiekrāvējs. Ankambarī stāvēja visādi pašu marinējumi un ievārījumi, lejā bija lielā kartupeļu kaste. Un ziemā uz viena no plauktiem reizēm bija mandarīni. Tos arī es reizēm zagu, jo gribējās vairāk, nekā man deva. Zagu es ļoti prātīgi, jo mamma labi atcerējās tādas lietas, kā mandarīnu vai konfekšu daudzums, un āri vien konstatēja, ja ir iztrūkums.

Pa virtuvi dzīvojot, Oma reizēm stāstīja par saviem vecākiem un māsām, savu bērnību un jaunību. Lejā pagalmā mums bija malkas šķūnis. To varēja redzēt pa logu. Reizēm, kad Omai šķita, ka tētis ir par maz sanesis augšā malku, Oma pa virtuves kāpnēm stiepa augšā malku kartupeļu maisā. Un reizēm pati skaldīja lejā šķūnī skalus. Tādās reizēs es paliku virtuvē un turpināju raustīt zeķubikses, gaidot Omas atgriešanos. Te vienā dienā Oma brēkdama uzskrēja augšā, ar rokām aizklājusi aci, starp pirkstiem tecēja asinis. Oma iesaucās: „Acs ārā!” Kā es toreiz pārbijos – mana Oma un ar vienu aci. Tas būtu vēl briesmīgāk, nekā tajās reizēs, kad Oma pirms svinībām pie lielā spoguļa ar plauktiņu priekšā krāsoja uzacis. Tad Oma izplūca no uzacīm liekos matiņus un uzklāja uzacīm melno krāsu. Un man tad bija no Omas bail, man viņa ar tām smalkajām melnajām uzacīm šķita tāda sveša un briesmīga, tādas caururbjošas man tad izskatījās viņas uzacis. Un, it kā nepietiktu ar tām uzacīm, Omai uz galvas visi mati bija uztīti uz rullīšiem, un tas viss apsegts ar puscaurspīdīgu lakatiņu. Man tiešām bija mazliet bail no tik svešādas Omas tādās reizēs. „Kā ragana,” es pie sevis klusībā nodomāju, bet Omai es to, protams, nekad neteicu, jo es Omu ļoti mīlēju. Acs par laimi Omai bija palikusi vietā, kādu brīdi mēs ar Omu vēl joņojām turpu šurpu uz virtuvi mazgāt nost asinis no Omas sejas un tad atkal uz gala istabu, kurā mūždien smaržoja pēc pelējuma, kur pie trimo spoguļa līmējām Omai virsū plāksterus.

Virtuvē rosoties, man patika, ka Oma stāstīja par savas jaunības vietām, kuras es pazinu. Man nevajadzēja stāstus par tālām zemēm, man patika klausīties, kā agrāk izskatījies man labi pazīstamais dzimtais Ganību dambis, kurā mēs dzīvojām – tā malas bijušas nostādītas vītoliem un pa to mājlopi dzīti uz pilsētas ganībām, kas atradās tepat Bukultu ielas apkaimē un tālāk. Sevišķi interesanti un vareni man šķita tas, ka Daugavas vecupe – Sarkandaugava – reiz bijusi kuģojama un tajā pavisam ikdienišķa lieta bijuši burinieki, vēlāk pēc aizsērēšanas – baļķu plosti lielajām zāģētavām, bet manā bērnībā – tikai vienmēr jūtama netīkama smaka, kad tai braucām pāri pa tiltu tramvajā Tilta ielas pilsētas galā. Īpašas bija reizes, kad Oma pirms kādām viesībām cepa lielās ābolu plātsmaizes uz rauga mīklas pamatnes. Man tās ļoti garšoja. Vislabāk man garšoja maliņas, kas bija apcepušās tumši brūnas un uz kurām uzkaisītais cukurs bija karamelizējies. Nav nekāds brīnums, ka reizēm Omai atkal bija jārājas, jo uz dažām ābolmaizes maliņām bija parādījušies iegrauzumi.

Maija vidū Omai bija dzimšanas diena. Ja Oma būtu dzīva, viņai būtu jau 101 gads. Oma nomira pirms 23 gadiem. Maijā piedzima un maijā aizgāja. Man palika dažas fotogrāfijas un daudz mīļu atmiņu no bērnības, skolas un studiju gadiem kopā ar manu Omu. Droši vien no viņas esmu mantojis patiku gatavot ēst. Man tas izdodas labi. Oma par to priecātos, ja būtu piedzīvojusi.

Putnu piesaiste dārzam, pagalmam un sētai

Vēl ātrāk nekā vecums, tuvojas kārtējais pavasaris un pulka ļaužu drīz metīsies savos dārzos un sētās veikt sējas, stādīšanas un visdažādākos citus saimnieciskos darbus, kas, kaut ko rušinot, retinot, kaplējot un līksmojot, ilgs visu vasaru, līdz ar ražas vākšanu noslēgsies rudenī. Daudzus no šiem ļaudīm visas siltās sezonas garumā priecēs ne tikai rosība savā zemē, panākumi dārzniecībā un puķkopībā, kā arī aplēses par gaidāmo ražu, bet arī visapkārt esošie putni. Nešaubos, ka lielākajai daļai cilvēku tīk, ka dārzā bez viņiem rosās cita dzīvā radība, piemēram, tie paši putni. Man daudzkārt ir gadījies dzirdēt, ka arī cilvēkiem, kas putnus lāga nepazīst, ļoti ir no svara, ka tie dzīvojas tuvumā. Un putnu dziesmas pavasarī un vasarā – tās priecē teju ikvienu. Par to tad arī ir šis raksts – kā savam dārzam, sētai, pagalmam u.tml. vietām piesaistīt putnus.

15Bieži novērojama aina vasarā. Foto – J.Funts

Šis nebūs stāsts par sabiedrībā populārāko putnu piesaistes veidu – mākslīgajām ligzdvietām (būrīšiem), jo par tiem gan literatūrā, gan tīmeklī ir atrodams gana daudz informācijas (taču pavisam noteikti es iesaku taisīt un izvietot putnu būrīšus, tad putniem būs vēl labāk, bet cilvēkiem – vēl interesantāk). Šis būs stāsts par papildus paņēmieniem, kā savā dzīvesvietā un tās tiešā tuvumā piesaistīt vairāk putnu. Vairāk putnu – dārzā vairāk rosības un prieka. Visi vai daļa šeit aprakstīto pasākumu jūsu zemi padarīs putniem komfortablāku un tīkamāku, un jūs iegūsiet vairāk iespēju savās ikdienas gaitās redzēt un dzirdēt putnus, novērot viņu ikdienišķo dienas soli un tikt pie kādas interesantas fotogrāfijas. Turklāt ir jāņem vērā, ka minētie pasākumi būs labi ne tikai putniem, bet būtiski paaugstinās dzīves kvalitāti un jūsu zemei piesaistīs virkni citu dzīvnieku sugas – ežus, krupjus, vardes, kukaiņus, zirnekļus u.c. Jau sākumā piebildīšu, ka lielākajā daļā dārzu, sētu un pagalmu tas viss vai daļēji jau ir, tādā gadījumā atliek tikai vērīgāk ieskatīties, kas bez jums to visu ikdienā izmanto.

Un tagad tālāk punkts pa punktam, kā savu dārzu, sētu vai pagalmu darīt putniem tīkamāku. Vēl tik’ piebildīšu, ka šī nav gatava recepte – katra vieta ir savādāka, katrā ne vienmēr varēs vai gribēsies īstenot visus pasākumus. Taču tas nav nepieciešams. Būs labi, ja tiks īstenoti daži vai pat viens. Pietam, ja paraudzīsieties uz savu dārzu, pagalmu vai sētu, pamanīsiet, ka vairāki šeit aprakstītie vai citādāki putnu piesaistes elementi tajā jau sen pastāv.

Laktas apkaimes pārlūkošanai un atpūtai

Tās jau dabiskā veidā ir sastopamas daudzviet, taču klajākās vietās, piemēram, pļavās vai plašākos mauriņos tās var izvietot papildus. Laktas putniem kalpo gan kā atpūtai, gan kā apkārtnes pārlūkošanai. Tie putni, kas medī, tās izmanto upuru nolūkošanā, bet tie, kurus medī – apkaimes pārlūkošanā, vai netuvojas plēsējs. Visvienkāršāk šādas laktas sataisīt, iespraužot stingri zemē 2 līdz 3 metrus garus krūmu stumbrus ar atstātiem dažiem resnākiem sānzariem un notrauktām lapām un sīkākiem zariem. Kā redzams fotoattēlā zemāk, par laktu apkaimes vērošanai mūsu sētā daudzi putni ikdienā ir izmantojuši dēla pirms trim gadiem taisīto futbola vārtu pārliku. Laktām nav jāstāv mūžīgi, kādu laiku putniem labi noderēt var kaut vai kurmju rakumā iesprausts grābeklis ar zobiem uz augšu.

5

8Pirmais attēls labi ilustrē, cik iecienīta šī vieta ir putniem. Otrajā – brūnās čakstes pieaudzis tēviņš ar nesen no ligzdas izvestu jaunuli uz tās pašas improvizētu futbola vārtu pārlikas.  Foto – K.Funts

Smilšu un ūdens vannas, varžu dīķīši

Lai iztīrītu un sakārtotu apspalvojumu, bet sevišķi – lai atbrīvotos no dažādiem ādas un spalvu parazītiem, putni ikdienā labprāt izmanto smilšu un ūdens peldes. Ja tuvā apkaimē ir smilšainas vietas, tad papildus smilšu vannas nav vajadzības ierīkot. Putni šim mērķim izmanto arī grantsceļu smilšainās nomales un tamlīdzīgas vietas. Taču jāņem vērā, ka sīkie dziedātājputni mazuļu barošanas laikā tālu prom nelido, tāpēc nenāks par skādi, ja tiem jūsu dārza vai sētas stūrī būs kāda papildus smilšu vanna. To ierīkot var ātri un vienkārši – pāris kvadrātmetru platībā sev tīkamā formā norok velēnu un tās vietā ieber smalku granti. Lai ierobežotu aizaugšanu ar nezālēm, pirms grants iebēršanas var ieklāt plēvi. Un pēcāk regulāri jāseko, lai smilšu vanna neaizaugtu.

Savukārt baseinam, kur putniem plunčāties, var izmantot visādus lēzenus traukus. Izrok trauka formai atbilstošu bedri, ieliek lēzeno trauku, ieber tajā rupjāku granti un uzlej virsū ūdeni tā, lai tas būtu 2-4 cm dziļumā. Trauka malām jābūt lēzenām un vēlams, lai tā malas būtu līdz ar zemi. Trauka vietā var ieklāt arī plēvi, taču jāraugās lai tā ir izturīga, citādi pat pa sīkiem caurumiem ūdens ātri vien aiztecēs prom. Protams, jāraugās, lai ūdens vannā būtu regulāri, sevišķi karstajās vasaras dienās.

Putniem noder arī visdažādākie dīķi un dīķīši. Tiem nav jābūt lieliem, galvenais, lai to malas nebūtu stāvas un vēlams novākt zāles apaugumu malās, lai krasti ir smilšaini/dubļaini. Piemēram, mūsu sētā varžu dīķis ir vieta, kur regulāri var redzēt griezi, kas citādi dzīvojas pa biezo zālāju pļavā. Pa laikam viņa staigā gar dīķa malu. Ko viņa tur meklē, nezinu, droši vien padzerties iznāk, ja ņem vērā, ka novērota tur viņa ir karstās dienās.

4Arī tādos mazos varžu dīķīšos bieži viesi dzīvojas meža pīles un zivju gārņi. Kad ūdens nokrītas un tā malās parādās smilšaini vai dubļaini krastiņi, tos bieži apmeklē gan sīkie dziedātājputni, gan citi. Foto – K.Funts

Akmeņu krāvumi

Arī akmeņu krāvumi putniem noder kā apkaimes pārlūkošanas vietas. Siltā laikā uz akmeņiem sildās dažādi kukaiņi, zirnekļi, ķirzakas u.tml. sīkbūtnes, kur putni tos aši var uzlasīt un apēst. Pēc stiprām lietusgāzēm, kad visapkārt it viss ir izmircis, akmeņu krāvumi vējelī apžūst ātrāk un attiecīgi tur var ātrāk parādīties kukaiņi. Akmeņus var gan kraut kaudzē, gan taisīt garākus žoga formas krāvumus. Galvenais, lai akmeņi neieaug zālē, tāpēc jāatceras ap akmeņu krāvumiem regulāri nopļaut zāli vismaz 3 metru platumā.

14Jo klajāka apkārtne būs ap akmeņu krāvumu, jo vairāk putnu to apmeklēs apkaimes pārlūkošanai. Foto – K.Funts

Mauriņi, zālāji, pērnā kūla un pļaušana

Svaigi pļauti mauriņi un taciņas ir labs barības galds daudziem putniem, citi tur sameklē kukaiņus, citi – zālāju sēklas. Reiz, sēžot ar dēlu lievenī, novērojām, ka uz pļauta celiņa netālu ligzdojošais zvirbuļvanags nomedī čipsti, kas taciņā ganījās kukaiņu meklējumos. Arī labi – zvirbuļvanagu bērniem arī gribas ēst.

Pļavas ir mazliet cits stāsts. Tās var pļaut un var nepļaut. Tas atkarīgs no katra īpašnieka saimnieciskajām un estētiskajām vēlmēm. Mums sētas divās malās ir pa pļavai un es tās apzināti nepļauju. Protams, tajās katru rudeni veidojas kūla. Bet es nepļauju tāpēc, ka man patīk, ka tajās pavasari un vasaru dzīvo dažādu sugu ķauķi, brūnās čakstes, griezes, lukstu čakstītes un citi putni. Ja atstāj pļavas nepļautas, tad jāatceras, ka katru pavasari vēlams izcirst saaugušos krūmus. Tie aug ātri, viena gada laikā izstiepjas cilvēka augumā. Ja krūmus necirtīs, pēc gadiem 3 līdz 5 pļavas vietā būs branga krūmu audze. Taču arī tā, protams, būs laba dzīvesvieta noteiktu sugu putniem. Par to, ko darīt ar nocirstajiem krūmiem, pastāstīšu mazliet vēlāk. Taču visus krūmus pļavā nevajag izcirst, daži jāatstāj, atzarojot sīkos zarus, noraujot lapas un atstājot resnākos zarus. Būs iepriekš aprakstītās laktas un nebūs speciāli jāgatavo un zemē jāsprauž citi laktas koki.

Cita starpā, nav nepieciešams atstāt lielas nepļautas pļavas platības, var pietikt ar daždesmit kvadrātmetriem. Nepļautos zālājus vēlams fragmentēt ar pļautiem mauriņiem, veidojot tādu kā mozaīku.

2Pļavā ligzdojoša lukstu čakstīte, kur pērno kūlu jau aizaugusi jaunā veģetācija. Foto – K.Funts

7Daudziem putniem tīkama dzīves vide – gan biezu veģetāciju aizaugusi pļava, gan pļauts mauriņš. Pirmajā var droši ligzdot, otrajā – baroties vai paslēpties. Foto – K.Funts

10

Arī šādus izpļautus celiņus pļavā u.tml. putni labprāt apmeklē. Mums pa šo celiņu malām vasarās bieži dzīvojas griezes – gan pieaugušie putni, gan jaunuļi. Foto – K.Funts

Ogulāji, augļukoki, dzīvžogi

Putnu lielu interesei allaž piesaista visdažādākie koku un krūmu stādījumi – augļu koku grupas, ogulāji, skujeņu, plūmju, irbeņu, aroniju u.tml. dzīvžogi un puduri. Jo to būs vairāk un jo tie būs daudzveidīgāki, jo putnu tajos būs vairāk un biežāk.

131716Te redzama neliela daļa rosības vienā upeņu krūmā vienas ligzdošanas sezonas laikā: pirmajā un otrajā attēlā – nesen no ziemotnēm atlidojušie čuņčiņš un brūnā čakste, trešajā un ceturtajā – brūnspārnu ķauķis un erickiņš ēd upenes. Foto – K.Funts

Kā stādīt – tas ir katra paša ziņā – regulārās rindās, apļos vai citā izkārtojumā. Ja ir vēlme to darīt, ieteicamas ir nevis monokultūras, piemēram, rietumu tūju dzīvžogs 100 metru garumā, bet sugu/šķirņu dažādība – jo lielāka, jo labāk. Vēlams stādīt gan skujeņus, gan dažādus krūmus un kokus– irbenes, pīlādžus, aronijas, krustābeles u.tml., kas putnus ar savu ražu piesaistīs ne tikai vasarā, bet arī rudenī un ziemā, kamēr vien to zaros būs saglabājušies augļi. Te variācijas ir iespējamas visdažādākās. Gan ogulājus, gan augļu kokus var stādīt saskaņā ar jūsu saimnieciskajām aktivitātēm vai ainaviskajām vēlmēm.Apkaimes un caurceļojošie putni tam visam pielāgosies. Ja nepielāgosies, tad gan jādomā – kāpēc. Varbūt pārāk bieži tieši tajā vietā cilvēki uzturas, varbūt ir kādi citi traucēkļi, piemēram, netālu veļas aukla ar vējā plandošiem apģērbiem, kas putnus tramda. Ja nav vietas kokiem, var iztikt ar ogulāju krūmiem – upenēm un jāņogām. Būs i pašiem labi, i putniem.

19

Irbenes – krūmi, kuru ogas caurceļojošie putni labprāt notiesā rudenī. Sastādītas kompānijā ar aronijām, krustābelēm u.tml. tās jūsu priekam piesaistīs daudz putnu. Foto – K.Funts

Cits stāsts ir augļu koki. Arī par tiem putniem ir liela interese, sevišķi ražas laikā un pēc tās. Kā zinām, rudenī, kad paši esam ābolus pārēdušies un uzpūstiem vēderiem, daļā ābeļu atkarībā no šķirnes āboli paliek karājamies visu rudeni un pat ziemu, tādējādi kļūstot par vērtīgu barības avotu vairāku sugu putniem, sākot ar ziemot palikušajiem strazdiem un beidzot ar svilpjiem, zaļžubītēm u.c. Arī ražas laikā zemē sakritušos ābolus labāk novākt pavasarī, jo tie būs vērtīga barība putniem rudenī un ziemā bezsniega laikā. Ja kādai vecai ābelei sāk lūzt resnie zari, der palūkot, vai stumbrā nav kāds dobums. Ja iespējams, tādu it kā no dārzniecības viedokļa vairs neinteresantu koku būtu tomēr vēlams atstāt. Tieši tāpēc es saglabāju veco mālābeli vienā sētas malā, kam katru gadu nolūzt arvien vairāk veco lielo zaru. Toties stumbrā 1 metra augstumā virs zemes ir dobums un tajā jau trīs gadus jaunās paaudzes ir izvedusi tītiņu ģimene.

6Kaut ābele veca un caura, daudz nolauztiem lielajiem zariem, tā mums joprojām katru rudeni dod daudz gardu mālābolu, bet tītiņiem katru vasaru – dobumu jaunās paaudzes uzaudzināšanai. Foto – K.Funts

Ja kādu plašāk ieinteresē iespēja piesaistīt putnus ar ogulāju un augļukoku stādījumiem, te ļoti laba grāmata, par kuru reiz jau savā blogā uzrakstīju: “Dārzs putnotājam, putni dārzniekam”.

11Ziemas žubītes Latvijā neligzdo, taču pavasara un rudens migrācijas laikā caurceļo. Te viena barojas rudenī mūsu pīlādzī. Foto – K.Funts

Zaru kaudzes

Ja kāds te tagad ir iedomājies, ka es aicināšu mājas priekšā kraut žagaru kaudzes, viņam nāksies rūgti vilties. Tiem, kam ir dārzi vai sētas, nereti nākas nonākt darīšanās ar krūmiem. Man arī. Nocirstos krūmus es nededzinu, bet sakrauju kaudzēs kaut kur pļavas malā pie koku puduriem. Šādas zaru kaudzes ir laba vieta, kur vairāku sugu putniem ietaisīt ligzdas, iemukt un patverties no uzbrūkoša plēsēja vai galu galā paslēpties no lietusgāzes. Nekādu estētisko baudu tādas zaru kaudzes, protams, nesniedz, taču man tās netraucē. Kā jau teicu, nav jāliek redzamās vietās, bet kaut kur malā.

18Malka aizvākta, bet zaru kaudze palikusi pļavas malā. Arī to putni labprāt apdzīvo. Foto – K.Funts

Rudenī, kad dārzā tiek izvākti noražojušo augu stublāji u.tml., tos labāk uzreiz nesadedzināt (to varēs izdarīt ziemā vai pavasarī), bet samest un atstāt ugunskura vietā. Arī tur rudenī caurceļojošie un uz ziemošanu palikušie putni varēs atrast gana daudz barības.

12Ugunskura vietā noliktās, taču uzreiz nesadedzinātās vecās saulespuķes labu laiku bija zīlītēm papildus barības un gardumu avots, ja ņem vērā, ka vairāku sugu mazuputni ir ļoti kāri tieši uz saulespuķu sēklām. Foto – K.Funts

Nišas, pažobeles, nojumes u.tml.

Ja, piemēram, jums ir dārza ateja un  ja vien tās sienās būs kāda šķirba, to aukstajās ziemas naktīs labprāt izmantos mazputniņi patvērumam no aukstuma un vēja.

20Pazīmes norāda, ka telpu ziemā nakšņošanai izmanto putns. Foto – K.Funts

Tāpēc, ja savos bēniņos, pažobelēs, nojumēs u.tml. vietās atrodas nedaudz vairāk par pāris putnu mēslu čupiņām, sevišķi, ja vēl tas ir aukstajā sezonā, varat būt gandarīts, ka jūs dodat patvērumu un iespēju izdzīvot kādam putnam. Mums sētā mazputni nakšņo gan lievenī zem jumta, gan dārza atejā, gan malkas nojumē, gan bēniņos. Bēniņos arī ligzdo.

13Neliela sprauga starp dēļiem jumta čukurā bija pietiekama, lai tur mazuļus izperētu un izaudzinātu lielo zīlīšu ģimene. Attēlā – pieaugušais putns aizvāc no ligzdas kapsulu ar mazuļa mēsliem. Foto – K.Funts

Izvietošana un fragmentēšana

Protams, visi šie pasākumi jāierīko vietās, kur ikdienā cilvēku rosība ir mazāka.

21Nav jēgas smilšu vannu vai akmeņu krāvumu uztaisīt blakus lapenei, kurā visu pavasari, vasaru un rudeni tiek uzdzīvots un aurots. Foto – K.Funts

Ja ir vēlme izmantot visus vai kādu no šiem putnu piesaistes veidiem, noteikti jāievēro: mozaīkveida fragmentācija – tāds divos vārdos ir galvenais princips putnu piesaistei dārzā, sētā vai pagalmā.

9Te arī redzams iepriekš aprakstītais mozaīkveida fragmentārisms sētā, kas piesaista lielu putnu daudzveidību. Foto – K.Funts

Nobeiguma vietā

Par šiem un līdzīgiem citiem pasākumiem varētu rakstīt vēl gari, jo prasmē vērot notiekošo un izdoma mums piedāvā visplašākās iespējas. Taču šis ir tikai ierosmei ļaudīm, kam interesē putni. Rosoties pa savu zemi, neaizmirstiet pavērot, vai un kā putni izmanto jūsu tuvo apkaimi. Vērojiet, un jūs būsit pārsteigti, cik daudz putnu dzīvo jums apkārt.

Bird Ringing at Nereta, Latvia – 2016 / All Data on Trektellen.org

Further on weekends and vacations I would be ringing birds on a regular basis from the beginning of February till the end of December at Nereta, Central part of southern Latvia, map here. Surroundings – woods, meadows, bushes, some small swamps, some gardens, in some places agrarian environment. Ringing area biotope – meadow (on a agricultural land), tree and bush clump (oriented toward S to N), border of a forest, small pond, fruit tree garden.

negaiss_nereta

The equipment  I am using for the ringing – 7  mist nets for small and middle passerines (total lenght – 70 m, height – 2,5 m, 5 shelves) and 1 mist net for owls in spring and autumn (lenght – 14 m, height – 3 m, 4 shelves).

When I will ring birds at Nereta, all ringing data and summary I will be publishing on the page Trektellen.org on the account “NERETA. The summary of 2013-2015 HERE, more statistics of 2013-2016 HERE.