Sešu dzeņveidīgo putnu sugu trauksmes saucieni

Gredzenojot sētā putnus, esmu apgredzenojis arī 7 dzeņveidīgo sugas no 9 Latvijā sastopamajām – tītiņu, mazo dzeni, vidējo dzeni, baltmugurdzeni, dižraibo dzeni, melno dzilnu un pelēko dzilnu. Tā kā daļa putnu mērīšanas un gredzenošanas īsajā brīdī tam aktīvi pretojas un izdod trauksmes saucienus, kad bija pa rokai rakstītājs, ierakstīju 6 dzeņveidīgo sugu trauksmes saucienus. Ieraksti zem bildes, lai tos noklausītos, klikšķināt virsū sugai:

Gredzenošanai noķerts baltmugurdzenis. / Foto – K.Funts

TĪTIŅŠ

MAZAIS DZENIS

VIDĒJAIS DZENIS

BALTMUGURDZENIS

DIŽRAIBAIS DZENIS

PELĒKĀ DZILNA

Advertisements

Bird Ringing at Nereta, Latvia – 2017 / All Data on Trektellen.org

TABLE Bird Ringing at Nereta 2013_2017 All Results

Further on weekends and vacations I would be ringing birds on a regular basis from the beginning of April till the middle of November at Nereta, Central part of southern Latvia, map here. Surroundings – woods, meadows, bushes, some small swamps, some gardens, in some places agrarian environment. Ringing area biotope – meadow (on a agricultural land), tree and bush clump (oriented toward S to N), border of a forest, small pond, fruit tree garden.

gredzenosana

The equipment I am using for the ringing – 7 mist nets for small and middle passerines (total lenght – 70 m, height – 2,5 m, 5 shelves) and 1 mist net for owls in spring and autumn migration (lenght – 14 m, height – 3 m, 4 shelves).

When I will ring birds at Nereta, all ringing data and summary I will be publishing on the page Trektellen.org on the account NERETA. The summary of 2013-2017 HERE, more statistics of 2013-2016 HERE.

2016. gadā Latvijā konstatētas 3 jaunas putnu sugas

2016. gadā Latvijā novērotas 3 jaunas putnu sugas, līdz ar to šobrīd Latvijā reģistrēto putnu sarakstā ir 366. putnu sugas.

2016. gadā Latvijā pirmo reizi konstatētās putnu sugas:

1. Sibīrijas peļkājīte Prunella montanella  1 cy – Lauteros, Salacgrīvas novadā, 15.oktobrī gredzenošanai noķēra G.Graubics, J.Lipsbergs, E.&V.Smislovi, R.Matrozis.

2. Arlekīnpīle Histrionicus histrionicus 1 cy – Mangaļsalā, Rīgā, 26.oktobrī novēroja I.Deņisovs.

3. Sibīrijas rubīnrīklīte Calliope calliope 1 cy M – Lauteros, Salacgrīvas novadā, 3.novembrī gredzenošanai noķēra J.Lipsbergs.

hishis_2016Arlekīnpīle Mangaļsalā 29.10.2016. / foto – K.Funts

2015. gadā Latvijā tika novērotas 2 jaunas putnu sugas, bet 2014. gadā Latvijā – 1 jauna putnu suga.

“Sibīrijas putni” divos sējumos – vērtīgs ieguvums putnotāja bibliotēkai

Rudeņos un ziemās, vērojot viešņas no ziemeļu taigas – zīdastes, es priecājos, lūkojoties, kā šie druknie un krāšņie dziedātājputni, skaļi pieskandinādami salto gaisu saviem melodiskajiem treļļiem un cekulus grozīdami, tup pīlādžos un sukā iekšā ogas. Vai ielido sētas vecajā ābelē un sāk knābāt vēl zaros palikušos sasalušos ābolus. Taču biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka ligzdošanas sezonas laikā taigā zīdastes, izspurdzot virs meža kā mušķērāji vai lidinoties virs ūdeņiem veikli kā bezdelīgas, mēdz medīt kukaiņus, lai paēstu pašas un barotu savus mazuļus. Nezinu, varbūt citi Latvijas putnotāji to jau sen zināja. Bet man tas bija jaunatklājums, ko smēlos Sibīrijas putnos.

Neraugoties uz Rietumvalstīs izdoto visdažādāko putnu noteicēju u.c. ornitoloģiskās literatūras pārbagātību, joprojām nebija izdevies atrast kaut ko puslīdz jēdzīgu un vienotu rietumos izdotu par Sibīrijas putniem. Rietumvalstīs izdotā putnu noteikšanas literatūra par Eirāzijas kontinentu, ja skatāmies kartē, ietvēra Eiropu līdz Sibīrijai (Urālu kalniem), pēc tam teritorijas aiz Sibīrijas (Tālie Austrumi) un zem Sibīrijas (Dievidaustrumāzija, Ķīna, Vidusāzija un Tuvie Austrumi). Un nebija neviena laba vienota izdevuma par to, kādi putni tad mīt Sibīrijā un Ziemeļu Ledus okeāna salās un ūdeņos. Izņemot kādu 2007. gada divsējumnieku, kur Sibīrija ir iemesta vienā maisā ar Eiropu, Krieviju, Ķīnu un Japānu, vai divām citām 2009. gada brošūras tipa grāmatelēm par Palearktikas putniem – kurās viss ir par visu, tātad tikai konspektīva ieskata gūšana. Līdz ar to Sibīrijā mītošie putni joprojām bija liels ‘baltais laukums’ manās un, domāju, arī citu putnotāju zināšanās un grāmatplauktos. Tieši tāpēc jau gadiem gaidīju šādu izdevumu, par kuru tālāk nedaudz paudīšu savu ieskatu un vērtējumu. Sevišķi svarīgi iegūt kvalitatīvu izdevumu par Sibīrijas putniem man bija gan kā putnu vērotājam, kam ir liela interese par dažādām retām putnu sugām, kas Latvijā un cituviet Eiropā ieceļo no Sibīrijas, gan kā putnu gredzenotājam, kas kādu no šiem retumiem vēlas noķert un apgredzenot.

ps1

Kādā novembra vidus vakarā pavisam neviļus uzzināju, ka 2014. gadā ir izdots Sibīrijas putnu noteicējs Птицы Сибири. Справочник-определитель. В 2 томах Рябицев В. Deviņas dienas pēc uzzināšanas par šo grāmatu abi sējumi jau bija manā īpašumā. Dabūju tos par 25 eiro un uzreiz varu teikt, ka noteicējs ir katra centa vērts un tas ir ļoti vērtīgs ieguvums manai ornitoloģiskajai bibliotēkai. Pēc Sibīrijas putnu dabūšanas ik vakaru pavadīju un joprojām pavadu, lapodams jaunieguvumu, lasīdams to un priecādamies par daudzpusīgo un interesanto informāciju, kas atrodama abos sējumos par šā plašā reģiona putniem. Nedēļu lapu pa lapai izšķirstījis un daļēji izpētījis izdevumu, nu varu mazliet dalīties iespaidos.

ps3

Kā jau minēts, grāmata ir 2 sējumos, pa abiem kopā 900 lappuses. Pirmajā, melnbaltajā sējumā, ir aprakstītas 550 Sibīrijā mītošās putnu sugas – ligzdošanas ekoloģija, uzvedība, paradumi, katrai sugai doti arī dažādi mērījumi u.tml. Pirmajā sējumā bez dažiem spārna formulu zīmējumiem ir tikai teksts. Daudz interesanta un vērtīga teksta, bet par to mazliet vēlāk. Savukārt otrajā, krāsainajā sējumā tām pašām 550 putnu sugām aprakstītas vizuālās pazīmes sugu noteikšanai dažādos vecumos un abos dzimumos, kā arī balsis un riesta izdarības. Katras sugas apraksti ilustrēti ar attēliem un katrai sugai ir karte ar tās izplatības areālu Sibīrijas teritorijā un nedaudz uz rietumiem aiz Urāliem un nedaudz arī Tālo Austrumu virzienā. Ir arī īsi raksturotas Sibīrijā sastopamo sugu pasugas un to teritoriālā izplatība reģionā un lielai daļai aprakstītas un arī uzzīmētas to atšķiršanas pazīmes.

Interesants ir abu sējumu dalījums, godīgi sakot, ar šādu pieeju Rietumvalstīs izdotajos putnu noteicējos līdz šim nebiju saskāries, taču, jāatzīst, tas ir visnotaļ ērts tā lietotājam. Proti, līdzi ņemšanai dabā un lietošanai uz vietas lauka apstākļos paredzēts otrais sējums, kurā ir putnu krāsaini attēli ar atšķiršanas pazīmēm, balsu apraksti un izplatības kartes. Tā kā Sibīrijas putni ir saturiski ļoti bagātīgs izdevums, pirmo sējumu, kurā ir tikai apraksti par sugu dzīvesveidu, ligzdošanas ekoloģiju, uzvedību u.tml. var mierīgi atstāt mājās, vāģī vai nometnē, lai jau vēlāk, atgriežoties no ekskursijas vai ekspedīcijas dabā, atrastu plašāku un detalizētāku nepieciešamo informāciju par interesējošajām sugām.

ps7

Salīdzinot ar Rietumvalstu analogiem, jāatzīst, ka Sibīrijas putnos gribētos mazliet kvalitatīvākus putnu noteikšanas zīmējumus – daļā Rietumvalstīs izdoto noteicēju tie ir galvas tiesu pārāki (piebildīšu, ka šā raksta ilustrēšanai izmantotie attēli, ko ieskatam pārfotografēju no grāmatas, ir daudz sliktākā kvalitātē nekā grāmatā, jo bildēšanas laikā man mājās bija slikti gaismas apstākļi). Taču, salīdzinot ar citiem līdzīga satura izdevumiem, Sibīrijas putnu otrajā sējumā lielai daļai ne-zvirbuļveidīgo putnu sugām ir attēli ar mazuļiem pūku tērpā (pull), savukārt lielai daļai zvirbuļveidīgo putnu sugu – mazuļu pūku tērpā (pull) knābja atvēruma un rīkles zīmējums. Tāpat ir noderīgi, ka pie sugu noteikšanas zīmējumiem atsevišķi ir izceltas pazīmes, kas var palīdzēt sugas atpazīšanā, piemēram, Locustella ģints ķauķiem ir atsevišķi zemastu apspalvojuma zīmējumi (tas gan vairāk interesēs gredzenotājus), vairākām Acrocephalus ģints ķauķu sugām – galvas virspuses zīmējumi, čakstītēm – virsastes u.tml.

ps5

Informāciju par lielu daļu Sibīrijas putnos minētajām sugām, protams, var atrast arī citos literatūras avotos un publikācijās, taču citu reģionu noteicējos šīs sugas būs minētas un aprakstītas kā caurceļotāji, ziemotāji vai maldu viesi. Taču šis izdevums ir ļoti vērtīgs ar to, ka apkopo visas 550 Sibīrijā mītošās sugas, no kurām lielākā daļa ir tur ligzdojošās, vienā izdevumā. Un, manuprāt, visvērtīgākā informācija šajā noteicējā ir tieši Sibīrijā ligzdojošo putnu dzīvesveida, ligzdošanas ekoloģijas, uzvedības un paradumu aprakstos, ziņās par sastopamības biežumu, kā arī izplatības kartēs. Man bija interesenti uzzināt, kā virknei Latvijā un Eiropā ligzdojošo putnu sugu, kuru izplatības areāli Eiropas putnu noteicējos parasti ir “apcirsti” līdz ar Urāliem, turpinās vai neturpinās tālāk Sibīrijā. Un par vairāku sugu izplatību vai, tieši otrādi, neesamību A virzienā es biju ļoti pārsteigts.

Tāpat satura kvalitātē daudz no svara ir tas, ka izdevuma autors ir ilggadējs pieredzējis Sibīrijas ornitologs Vadims Rjabicevs, kas visu mūžu pētījis Sibīrijas putnus un šajā grāmatā apkopojis savu un daudzu citu Sibīrijas ornitologu pētījumu un novērojumu atziņas. Autors gan atzīst, ka, ņemot vērā Sibīrijas plašumus un joprojām ornitoloģiskajā ziņā neizpētītās teritorijas šajā reģionā, par Sibīrijas putniem vēl daudz kas nav zināms. Šādos gadījumos autors pie konkrētas sugas apraksta vai areāla arī norāda, ka datu par šo sugu ir maz un ziņas par putna paradumiem, uzvedību, ligzdošanas ekoloģiju, sastopamību vai izplatību ir nepilnīgas.

ps8

Pirmajā sējumā katrai putnu kārtai, dzimtai un virknei ģinšu ir tajās ietilpstošo sugu kopīgo iezīmju raksturojums – paradumi, uzvedība, izplatība u.tml. Daļai sugu (pārsvarā ķauķiem) ir aprakstīta spārnu formula, atsevišķām sugām ir zīmējumi ar spārnu formulu līdzīgo sugu atšķiršanai, piemēram, lakstīgala / rietumu laktsīgala / Sibīrijas rubīnrīklīte. Pirmajā sējumā katrai sugai ir doti dažādi mērījumi – svars, spārna garums, spārnu pletums, garums no knābja gala līdz astes galam, plus daudzām sugām citi mērījumi – astes, tibia, atsevišķas spalvas u.c.

Man personīgi vislielākā interese ir par Latvijas sīkajiem dziedātājputniem un tām sīkputnu sugām, kas Latvijā nelielā skaitā vai ekstrēmi reti ieceļo no austrumiem, vai arī ir potenciāli ieceļotāji – līdz šim brīdim Latvijā vēl nesastaptas sugas, kas kaimiņvalstīs un citās Z, R un C Eiropas valstīs jau ir novērotas. Tāpēc bija ļoti interesanti un vērtīgi izlasīt par tādu šā un iepriekšējos rudeņos Latvijā novērotu ‘ekstru’ kā Sibīrijas peļkājītes, Sibīrijas rubīnrīklītes, rudsānu zilastītes, vairāku Phylloscopus ģints ķauķu un citu Latvijā reti vai potenciāli novērojamu sugu paradumiem, uzvedību un biotopiem, kuros tie dzīvo un labprāt uzturas. Šāda informācija putnotājiem noteikti palīdzēs šo retumu meklējumos.

Pirmajā sējumā daudz uzmanības pievērsts tieši ligzdošanai – vietām, kur putni ligzdo, kā būvē ligzdas, cik ilgi perē, cik ilgi mazuļi ir ligzdā, ar ko tos baro, kurš no vecākiem perē, kurš no vecākiem baro, cik ilgi baro pēc ligzdas pamešanas, cik ilgi kopā uzturas jaunie putni ar vecākiem, vai vecie putni nākamajā gadā atgriežas ligzdot vecajās vietās vai arī ligzdo katru gadu citur u.tml. Man personīgi būtiski bija arī uzzināt pulka noderīgas informācijas par sugām, kam mēdz būt invāzijas R, DR virzienos, piemēram, riekstrožiem, zīdastēm, krustknābjiem u.c.

ps4

Pētot jauno izdevumu, esmu jau atradis daudz interesantu faktu un uzziņu gan par Sibīrijā mītošajām sugām, gan par tām, kas Latvijā reti vai neregulārās invāzijās ieceļo. Piemēram, Sibīrijas riekstroži, kam atsevišķos gados rudeņos ir invāzijas Latvijā, rudenī, gatavojot sev barības krājumus ziemai, meža zemsedzē paslēpj līdz 90 kg ciedru riekstu (viens putns!!!), tādējādi sagatavojot sev no 20 tūkstošiem līdz 50 tūkstošiem šādu noliktavu. Pie tam vienā reizē vienā piegājienā Sibīrijas riekstrozis zemmēles maisā spēj pārnest līdz simts ciedru riekstu, ko pa daļām tas noglabā savās pārtikas slēptuvēs. Vēlāk ziemā riekstroži savas “noliktavas” atrod un riekstus apēd, bet pavasarī no šiem krājumiem vēl baro nesen izšķīlušos bērnus.

ps9a

Grāmata ir krievu valodā, taču tajā ir pieejams sugu nosaukumu indekss latīņu un angļu valodā. Kā arī sugu nosaukumu dažādie sinonīmi krievu valodā, kas var noderēt, ja kādos citos avotos nākas sastapties, ka konkrētajai sugai izmantots cits nosaukums krievu valodā. Ņemot vērā, ka līdz šim bieži nācies saskarties ar Krievijā izdoto grāmatu zemo poligrāfisko kvalitāti, Sibīrijas putni ir patīkams izņēmums. Abi sējumi ir cietajos vākos, glītu dizainu, jēdzīgu poligrāfiju, grāmatas formāts ir ērts lietošanai – grāmatu lauka apstākļos varētu pat iestūķēt prāvākā kabatā.

ps6

Vēl kāds fakts – izdevuma tirāža ir tikai 1600 eksemplāru. Ņemot vēra, ka jau otro gadu grāmata ir tirdzniecībā, iegādei pieejamo eksemplāru skaits varētu būt strauji samazinājies. Jāņem vērā, ka Krievija ir liela valsts ar salīdzinoši lielu skaitu putnu vērotaju un ornitologu, turklāt interese par šo grāmatu noteikt ir arī Sibīrijas kaimiņvalstu u.c. putnotājiem. Nesen Sibīrijas putnus sākts tirgot arī britu dabas literatūras dižveikalā NHBS, kur abi sējumi maksā 145 GBP. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja pēc kāda laiciņa šī grāmata jau būs ‘out of print’.

ps2

Mans vērtējums – šī ir vērtīga grāmata, kas būtiski papildinās zināšanas par Sibīrijas putniem un noderēs arī turpmāk kā labs izziņas avots par šā reģiona putniem. Un nobeidzot šo apskatu – ņemsim vērā grāmatas ievadā autora Vadima Rjabiceva pausto vēlējumu visiem putnotājiem, nedaudz to pārfrāzējot: “Lai mūsu interese un zinātkāre netraucē putniem!”

Vairāk par dažādiem noderīgiem putnu noteicējiem, izdevumiem putnu gredzenotājiem u.c. ornitoloģisko literatūru var atrast arī manā mājaslapā.

ps9

Putnošana Rīgas piecos kapos Mirušo piemiņas dienā

Mirušo piemiņas dienā apmeklējām manu mirušo tuvinieku kapus. Pie reizes intereses pēc nolēmu piefiksēt, cik putnu sugas novērošu un sadzirdēšu šajā izbraucienā pa kapiem. Sanāca visnotaļ interesanta aina – kopā piecos kapos novēroju 3o putnu sugas. Kapi Latvijā vispār ir vērtīgas putnošanas vietas, jo bagāti veciem, dobumainiem kokiem, kā arī dažādu krāšņumkrūmu un skujeņu stādījumiem, lapu un zaru kaudzēm u.tml. Kapi pilsētās – bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātas salas pilsētvidē.

5kapiPutnošanas tūres piecu kapu atrašanās vietas / “Jāņa sēta” karte

Tātad mūsu svecīšu un putnu tūrē bija pieci kapi Rīgā šādā apmeklēšanas secībā – Sarkandaugavas kapi, Markusa kapi, Jaunciema kapi, Ziepniekkalna kapi un Katlakalna kapi (faktiski Rīgas nomale, bet formāli Ķekavas novads). Laika apstākļi bija labi – silts, +7 grādi, neliels vējelis, brīžiem saulains, citubrīd – mākoņains. Tūres sākums plkst. 10:22 Sarkandaugavas kapos un noslēgums plkst. 14:45 Katlakalna kapos, kopējais šodien kapos pavadītais laiks 2 stundas un 7 minūtes. Jāpiebilst, ka putnošanas ziņā kapi netika apsekoti mērķtiecīgi, bet tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai aizietu līdz tuvinieku kapu kopiņām nolikt sveces un atpakaļ līdz vāģim. Putni piefiksēti tikai kapu teritorijā. Ekipējums – sveces, sērkociņi, binoklis, fotoaparāts, balsu rakstītājs. Tālāk kapos novēroto putnu saraksts, minot pirmo novēroto konkrēto sugu novērošanas secībā (sugas atkārtoti novērojumi netika fiksēti).

Sarkandaugavas kapos (10:22-10.40) 1. zeltgalvītis, 2. liela zīlīte, 3. zilzīlīte, 4. dzilnītis, 5. krauklis, 6. sarkanrīklīte, 7. dižraibais dzenis, 8. pelēkā vārna, 9. svilpis, 10. pelēkais strazds.

Markusa kapos (11.00-11.32) 11. zvirbuļvanags, 12. mājas zvirbulis, 13. ķivulis, 14. dižknābis, 15. mizložņa, 16. sīlis, 17. pelēkā/purva zīlīte, 18. parastais ķeģis, 19. zaļžubīte, 20. mājas balodis.

Jaunciema kapos (12.18-12.44) 21. cekulzīlīte, 22. riekstrozis, 23. dadzītis, 24. egļu krustknābis, 25. melnā dzilna.

Ziepniekkalna kapos (13.36-14.00) 26. sudrabkaija, 27. garastīte.

Katlakalna kapos (14.13-14.40) 28. kovārnis, 29. lauku zvirbulis, 30. žagata.

kapu_komplektsMirušo piemiņas dienas ekipējums / Foto – K.Funts

P.S. Veiksmes gadījumā varēja dabūt vēl virkni putnu sugu un tikt līdz 40 vai pat 45 sugām, novērojot piemēram, vistu vanagu, paceplīti, peļu klijānu, mazo un vidējo dzeni, lielo čaksti, pelēko dzilnu, kādu no pūču sugām,meža zīlīti, pārlidojošu meža pīli, melnspārnu kaiju vai lielo gauru u.c. Vienubrīd gribēju kapos mēģināt piesvilpot pelēko dzilnu vai apodziņu, atdarinot viņu balsis, bet man neļāva kapos trokšņot.

Lai Dievs mielo mirušo dvēseles.

Ja Kutná Hora mešto stacijā vajag uz ateju

Ja Kutná Hora mešto dzelzceļa stacijā vajag uz ateju, kas atrodas ārpus stacijas ēkas perona malā, sākumā kāds brīdis ir jārausta aizslēgtās atejas durvis, tad jānolamājas, jānopūšas un jāieklausās padomos, ko sanākušie cilvēki, kas no malas ar neviltotu interesi kādu brīdi vērojuši ārdīšanos pie atejas durvīm, dod skaidrā čehu valodā. Šajā brīdī jāparausta pleci un samocīti jāuzsmaida atsaucīgajiem padomdevējiem, izliekoties, ka viss ir lieliski saprasts, kaut arī tā tas nav, izņemot apjausmu, ka kaut kādā veidā atejā iekļūt tomēr esot iespējams. Tālāk vēlreiz ir jāsapurina atejas durvju kliņķis, jānotrauš sviedri no pieres, jāsāk meklēt skaidrāki vēstījumi un jāpamana neliela uzlīme četrās valodās turpat uz atejas durvīm tieši acu augstumā, kur viss tālākās rīcības algoritms ir nepārprotami aprakstīts.

received_537183133159504

Pēc šās informācijas pārlasīšanas, jo grūti noticēt, ka patiesībā viss ir tik vienkārši, ir jāiet atpakaļ uz stacijas ēku, vēlreiz jāizstāv rinda pēc biļetēm un kasierei jāpaprasa atejas atslēga, jāatrod kabatā esošajā riekšavā nepazīstamas valūtas nepieciešamās monētas, jāsamaksā 8 kronas par tikšanu atejā, jāsagaida, kamēr kasiere par to izdrukā un izsniedz kvīti, pēc tam vēlreiz jārauj laukā no kabatas monētas, jo saskaņā ar stacijas atejas lietošanas noteikumiem par atejas atslēgu ir jāatstāj kasierei 50 kronu depozīts vai, vienkāršāk sakot, drošības nauda, un tad beidzot līksmi jājoņo ārā uz ateju netālu no stacijas ēkas, dzirdot vilciena konduktora spalgo svilpi, signalizējot mašīnistam, ka visi brauktgribētāji ir iekāpuši, un vilciens droši var doties tālāk. Pēc tam jau mierīgākā solī jādodas atpakaļ uz stacijas ēku nodot atslēgu kasierei un atgūt savu 50 kronu depozītu, un jāsagaida nākamais vilciens.

received_537183039826180

Sagūstīšana

Tētis vispār ir miermīlīgs cilvēks. Man tolaik varēja būs kādi desmit gadi. Brāļa vecumu man parasti ir vieglāk atcerēties, jo, grozi kā gribi, viņš vienmēr bijis piecus gadus jaunāks. Tētis bērnībā ļoti daudz ar mums spēlējās. Taisīja no klucīšiem pilsētas ar ielām uz grīdas, kad bijām Rīgas mājās Ganību dambī, spēlēja ar mums paslēpes, kad vasarās dzīvojāmies pa Zvejniekciemu.

Kādu vakaru, kad tētis bija pārnācis no darba, mēs ar brāli atkal gribējām ar tēti spēlēties. Tētis bija noguris un spēlēties tovakar negribēja. Sēdēja uz dīvāna malas un skatījās televizoru. Bet mēs ar brāli atradām lecamauklu mantu kastē. Lecamaukla bija no gumijas. Tāda stingra gumijas virve. Un tad mēs ar brāli izdomājām tēti sagūstīt. Mēs domājām,ka tētim tas arī ļoti patiks. Jo tētim patika ar saviem bērniem ne tikai spēlēties, bet arī jokoties.

Kā toreiz, kad es biju pavisam maziņš. Tētis mani midzināja, mamma kaut ko virtuvē darīja, kad izdzirda manis izbrēktu šaušalīgu baiļu kliedzienu. Mamma skrēja uz istabu, kaut zināja, ka esmu drošībā, jo mani taču midzina tētis. Iemesls kliegšanai bija pavisam vienkāršs – tētis tovakar man stāstīja pašizgudrotu pasaku, kurā es biju Mazais Kaķītis, bet tētis – Lielais Vilks. Tālāk  pasakā, ko tētis stāstīja, Lielais Vilks bija nodomājis Mazo Kaķīti tūlīt apēst. Tā kā biju nervozs bērns ar spilgtu iztēli, es sāku kliegt.

tetisTētis ar savu mammu, manu Vecomāti / Funtu ģimenes foto

Mēs sākām siet tētim rokas. Tētis kā jau miermīlīgs cilvēks, kas mīl savus bērnus, neiebilda – kāpēc gan saviem dēliem neļaut sevi sasiet uz brīdi, kā smejies, lai tak puikas spēlējas. Sasējām tētim rokas aiz muguras. Labus mezglus savilkām, tādus stingrus.

Kādā brīdī tētis teica, ka nu jau pietiks, ka jāsien tās rokas vaļā. Mēs aizskrējām un dabūjām vēl kaut kādas auklas. Redzot, ka tētis pats nevar rokas atsvabināt, mēs ātri sasējām tētim arī kājas. Tobrīd tētis galīgi vairs negribēja spēlēties, bet mēs ar brāli bijām iekrituši tādā gūstīšanas azartā, ka tēta iebildumus nedzirdējām. Ar vēl kaut kādiem striķiem nostiprinājām tēta sasietās rokas un kājas. Tētis tobrīd jau bija nikns. Pēc tam mēs sākām tētim taisīt frizūru. Tēta matu šķipsnas it kā nosukājām uz leju un ar mutēs samitrinātiem pirkstiem pielīmējām turpat tētim pie pieres. Tētis reti ārdījās.

Bet tobrīd tētis tiešām sāka ārdīties kā velns. Cik nu sasiets cilvēks vispār var paārdīties. Mums ar brāli jau bija sākusies kaut kāda pirmatnēja histērija, kad redzējām, ka tētis ir patiesi sagūstīs un nekādi nevar tikt vaļā no valgiem. Pa to laiku tētis jau bija kļuvis arī tik skaļš, lai viņu virtuvē beidzot sadzirdētu mamma un Oma, viena no viņām atsteidzās, iejaucās un palaida tēti atpakaļ brīvībā.

Redzot, ka tētis tiek atsvabināts, mēs ar brāli aizjozām uz gala istabu un krietnu brīdi pavadījām zem Omas gultas. Sākumā vērojām tēta čības – tās joņoja turpu šurpu pa istabu, laikam mūs meklējot aiz skapja vai aiz spoguļa, tad strauji pietuvojās un palika stāvam pie Omas gultas. Pēc brīža mēs ar brāli ieraudzījām arī tēta galvu ar joprojām jocīgo matu sakārtojumu, kad tētis, nometies četrāpus, mēģināja mūs izmakšķerēt. Bet mēs bijām tālu pie gala sienas tā pieplakuši, ka noturējāmies neizlobīti no gultapakšas.