Kā es kārklu ķauķa netipisku ‘viļņainu’ dziesmu rakstīju

Pēdējos pāris gadus bez putnu vērošanas un gredzenošanas esmu pievērsies arī putnu balsu rakstīšanai un publicēšanai starptautiskajā putnu balsu datubāzē http://www.xeno-canto.org. Nav tā, ka daru to ļoti dedzīgi, taču šo to interesantu savā sētā un apkaimē esmu ierakstījis. Izklausās jau jauki tie dažu minūšu putnu balsu ieraksti, taču to ierakstīšanas process dažkārt nav tik vienkāršs. Šajā reizē stāsts par to, kā tapa kārklu ķauķa netipiskas ‘viļņainas’ dziesmas ieraksts.

Kādu pievakarē tu, ejot kārtējā apgaitā pa gredzenošanas tīkliem, izdzirdi, ka viens no tavas sētas kārklu ķauķiem dzied savādāk. Nevis vienkārši monotoni pļerkst savu dziesmu, bet izdzied to it kā viļņojoši. Pirmā doma, loģiski, ir: “Man tas ir noteikti jāieraksta un jāpublicē.” Protams, ka tieši šajā reizē rakstītājs nav kabatā. Izbizojis tīklus, apgredzeno putnus, paķer rakstītāju un skrien atpakaļ uz sētas rietumu malu, kur tikko kārklu ķauķis dziedāja stabili un pārliecinoši. Kad atskrien, ķauķis, loģiski, ir apklusis. Tu kādu brīdi stāvi, sodies un ļauj dunduriem sūkt savas asinis. Tad nospļaujies un dodies atpakaļ uz māju, kas atrodas sētas otrā malā. Pienācis pie mājas, tu izdzirdi, ka kārklu ķauķis ir atsācis jaudīgi dziedāt savu netipisko dziesmu. Tu nospļaujies vēlreiz, pasaki dažus sliktus vārdus un dodies atpakaļ (te jāiestarpina, ka varētu taču rakstītāju ieslēgtu atstāt putna dziedāšanas vietā un pēc laika savākt jau ar ierakstītu dziesmu. Jā, tā var darīt. taču tad nav ‘cilvēkkontroles’. Tikai esot klāt, var izvērtēt situāciju, pieregulēt rakstītāja mikrofonu jutīgumu un rezultātā iegūt labākas kvalitātes ierakstu).

Kārklu ķauķis, sver ap 13-15 gramus. / Foto – K.Funts

Tātad tu esi atpakaļ dziedāšanas vietā, sāk krēslot, tu pieregulē rakstītāja mikrofonu jutīgumu un kārklu ķauķis atkal beidz dziedāt. Tieši tad, kad tu turēji pirkstu uz pogas “REC”, lai to nospiestu. Tu vairs nelamājies, bet, sakniebtām lūpām, vienkārši gari nopūties caur degunu. Un tajā brīdi izdzirdi, ka kārklu ķauķis atsāk dziedāt metrus 100 tālāk kaut kur aiz birztalas. Tas tevi uzmundrina un tu dodies pa pļavu ar zāli līdz krūtīm ķauķa virzienā. Pēc tam duci reižu atkārtojas tas pats – tu pienāc normālā ierakstīšanas attālumā (bet tādā, lai putnu netraucētu), taču tas atkal pārlido kādus 100 metrus tālāk un atsāk dziedāt. Tu pienāc, viņš pārlido utt. u.tjpr. rezultātā tu esi noskraidījis pa pļavu lielu gabalu un ir izdevies iegūt dažas minūtes garu puslīdz jēdzīgu ierakstu. Tā domā tu tajā brīdī. Ir jau satumsis. Aizejot uz māju, tu uzliec austiņas, lai savu ierakstu noklausītos. Taču kādu nezināmu iemeslu dēļ, kas slēpjas skaņu fizikā un rakstītāja programmā, viss ieraksts ir dzēšams ārā, jo pāri kārklu ķauķa netipiskajai dziesmai ir dzirdama tāda kā elektroniska pļerkstoņa visa ieraksta garumā, kas, acīmredzot, rodas, kad MP3 faila rakstīšanas programma “apjūk un nesaprot”, kas īsti ir jāieraksta, jo monotonajai kārklu ķauķa dziesmai fonā skan vēl monotonāka sienāžu sisināšana. Tu izdzēs ierakstu un samierinies.

Tu esi noguris, noliec rakstītāju plauktā un ej pēdējā tumsas apgaitā uz gredzenošanas tīkliem, lai tos aiztaisītu, jo pēc prognozes naktī stipri līšot. Un tad tu dzirdi, ka krūmā pie apgaitas priekšpēdējā tīkla ir atlidojis kārklu ķauķis un dažu metru attālumā sāk ļoti aktīvi dziedāt savu netipisko ‘viļņaino’ dziesmu, turklāt pilnībā ignorējot tavu rosību pie tīkla. Tu nopriecājies vienlaikus un kļūsti nikns, jo rakstītājs ir palicis mājās. Tu, savā nodabā balsī lamādamies, vēlreiz aizej pēc rakstītāja. Ātri vien esi atgriezies atpakaļ un izdomā, ka tālāk labāk neiet, bet ielīst pļavā pa zāli, kuras augstums ir līdz krūtīm , ja tajā stāv. Kādas 20 minūtes jau ir lijis smalks blīvs lietus. Kārklu ķauķa dziedāšanu tas neietekmē – viņš dzied aizgūtnēm. Tas priecē.

Tu četrrāpus ielien pļavā īstajā vietā, apsēdies uz zemes un ērti iekārtojies, jo, rakstot putnu balsis, ir jāsēž nekustīgi, lai dažādi blakustrokšņi nesacūkotu ierakstu. Rāpojot šos desmit metrus pa zāli, tu pārliecinies vēlreiz, ka tiešām ir lijis 20 minūtes, jo daļa no pļavā nolijušā ir jau iesūkusies tavā apģērbā. Nekas, tu nodomā, galvenais, ka būs labs ieraksts. Kamēr rāpoji, nedaudz esi aizelsies un zini, ka tas noteikti arī būs ierakstā, jo rakstītāja jutība iestatīta uz maksimālo. Tu nospied pogu “REC”, kārklu ķauķis dzied aizgūtnēm un tu mēģini nomierināt elpošanu, piespiežot sevi lēni elpot caur muti. Nodarbojoties ar elpošanas kontroli, tu jau sen esi sapratis, ka ērtā iekārtošanās ir bijusi tikai šķietama, jo tobrīd ir absolūti neērti – sēdēt izvēlētajā pozā ir galīgi neērti. Visas citas pozas būtu daudz ērtākas, tomēr kustēties nedrīkst, lai necik nebūtu dzirdama apģērba auduma un augu švīkstoņa, jo pēc tam tas viss ierakstā izklausīsies tā, it kā avīzēs stingri ietīts zilonis mēģina izlauzties brīvībā. Sāk tirpt rokas, jo arī tās jātur nekustīgi. Sāk smelgt ceļgali, tirpt pēdas un rokas. Stīva mugura. Bet bail grozīties, lai kārklu ķauķis nepārtrauktu savu netipisko dziesmu. Tevi jau sen ir atraduši odi. Visu šo laiku, ko tu esi sēdējis zālē pieplacis pie zemes ar rokā izstieptu rakstītāju, viņi ap tevi lidinās, kur grib nosēžas uz apģērba neaizsegtajām miesas daļām un mierīgi sūc asinis. Tu jūti katru no viņiem uz savas sejas, deniņiem, pieres un plaukstām. Odu sišanas trokšņi būtu katastrofa ieraksta kvalitātei. Tā nu tu sastindzis sēdi un ļoti labi jūti katru no viņiem. Tu pat jūti, kā un kur viņi staigā. Tu, piemēram, jūti, kā viens no viņiem ieurbj savu sasodīto snuķi deniņu ādā. Taču viņam kaut kas nepatīk, ne tad asinsvadu siena ne tāda, vai kas cits, bet viņš izvelk snuķi, soli pa solim aiziet līdz acu kaktiņam un padzeras tur. Izzinot odu pastaigas uz savas miesas, tu saproti, ka bija nepareizi sākt klusi elpot caur muti, jo rīkle ir izkaltusi un ieelpas brīdī iesīcas. Tu pamazām pārorientē elpošanu caur muti uz degunu. Tā nu klusumā tu sēdi, domādams, ka vajadzētu būt labam ierakstam un ieklausies sevī. Un tā, klusumā sēžot, tu dzirdi, ka kuņģis joprojām gremo. Ikdienā to neviens nekad nedzirdētu – tie ir tādi klusi gurkstieni, ko var sadzirdēt, ja klusums ir ļoti liels. Un šobrīd ārā tāds tas ir, tāpēc tu pēc iepriekšējas pieredzes labi saproti, ka šie vēdera gurkstieni būs dzirdami ierakstā. Šajā brīdī tu pēkšņi dzirdi, ka kreisā nāss izelpā sāk sīkt. Tu vēl palēnini elpošanu, lai novērstu sīkšanu nāsī un ieraksts būtu tīrs, bet pēc brīža sāk trūkt elpas – lēnāk droši vien elpo vardes minūti pirms iegrimšanas ziemas miegā. Tā nu tu esi nosēdējis pļavā kādas 45 minūtes, nospļaujies, izslēdz rakstītāju, ar baudu normāli elpo, izrāpo ārā un dodies prom. Stīvs, slapjš un pārskaities. Mājās tu nekavējoties paņem austiņas un sāc klausīties ierakstu. Pirmais secinājums ir cerīgs – kārklu ķauķa netipiskā dziesma ierakstījusies kvalitatīvi. Bet tad tu klausies tālāk un dzirdi gan to, kurā brīdī ir gremojis tavs kuņģis, čerkstējusi rīkle, pīkstējusi kreisā nāss, čaukstējis apģērbs un daudzus citus ierakstam nevēlamus trokšņus, tajā skaitā lietus lāšu pakšķēšanu uz pļavas augiem, radot iespaidu, it kā man tur kāds blakus stāvējis un visu laiku urinējis. Finālā ir izdevies publicējams ieraksts 6 minūšu garumā.

Te var noklausīties augstāk minēto kārklu ķauķa netipisko ‘viļņaino’ dziesmu.

Bet šeit kārklu ķauķa tipiska dziesma.

Un te visi mani putnu balsu ieraksti xeno-canto.org lapā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s