Vecvecāki un mazdārziņš

“Nu kas jūs par cilvēkiem, ka vispār tomātus neēdat! Saviem bērniem vismaz taču iedod kaut pa tomātam!” skaļi sauc Vectēvs klausulē, jo ieskrējis Pētersalas dzīvoklī, kurā ir telefons, aši nomazgāties, paēst Vecmātes gatavotās pusdienas, lai uzreiz joņotu atpakaļ uz savu mazdārziņu Mežaparkā. Lieki teikt, ka vakar es jau esmu no vecvecāku mazdārziņa atvedis divus spaiņus ar tomātiem. Vectēvam tas nešķiet nopietns arguments. “Tad iemarinē tos vakardienas vecos, ieliec želejā, izspied sulu, es tev esmu atlasījis divus spaiņus labu tomātu! Brauc pakaļ. Gaidu,” viņš vēl nosauc klausulē, nomet to un ir ceļā uz dārzu. Tā viņš vienmēr dara – aši nodod vēstījumu un pārtrauc sarunu, nedodot iespēju neko īsti atbildēt. Mana tēta vecāki bija zemnieki un arī viņu senči bija zemnieki, taču piespiedu kārtā vecvecākiem spēka gados nācās pārcelties uz dzīvi un darbu pilsētā.

vecvecakiMani tēta puses Vecvecāki izbraukumā. Funtu ģimenes foto

Kaut kad astoņdesmitajos gados vecvecāki dabūja 600 kvadrātmetrus zemes mazdārziņa iekopšanai Mežaparkā. Vectēvā un Vecmātē atmodās snauduļojošais zemnieku gēns. Tā nu abi mazdārziņā sāka rosīties – sākumā pa vakariem pēc darba, vēlāk pensijā katru dienu. Vectēvs tur vispār dzīvoja no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bija sataisījis siltumnīcas, lecektis un lauka dobes.

Un šāda vīzē vecvecāki ar ogām, dārzeņiem un augļiem milzīgos daudzumos visu sezonu apgādāja sešas tuvinieku ģimenes. Un mēs vēl citiem devām. Visi no tā dārziņa stiepa dārzeņus spaiņiem un maisiem, protams, Vectēva un Vecmātes rājienu pavadīti, ka “neviens vairs vispār neko ēst negribot”. Visu sezonu mani vecāki pēc darba pa naktīm marinēja. Mums tolaik nebija dampja. Tāpēc tētis visu stiepa rokās – ražas sezonā teju katru dienu pēc darba gāja uz dārzu, tad no Mežaparku līdz tramvajam un uz mājām. Vēlāk, kad Kaspars Funts bija sasniedzis pusaudža vecumu, lika stiept arī viņam. Tad nu es sodīdamies arī stiepu, kamēr mani vienaudži darīja kaut ko daudz lietderīgāku – braukāja ar mopēdiem, spēlēja sifu vai malkoja akdamu. Joprojām labi atceros to skaņu no savas zēnības, vakaros iemiegot vai naktīs pamostoties – kā virkšķ konservburku valcējamais daikts, kad tētis taisa ciet kārtējo marinēto gurķu, tomātu želejā vai zemeņu kompota burku. No šiem vecvecāku saaudzētajiem dārzeņiem un ogām mums pēc tam bija pilns mājas pagrabs ar konserviem un visai ģimenei ar to pietika līdz nākamajai vasarai. Un vēl citiem arī devām.

Gurķi, tomāti, zemenes nebija vienīgais, kas auga dārzā. Pavasaris sākās ar lapu salātiem, lokiem un dillēm. Pēc tam bija zemenes, ļoti daudz zemeņu. Zemeņu laikā mēs stiepām mājup zemenes spaiņiem. Nepārspīlēju. Arī tad, kad es pats biju kļuvis par divu bērnu tēvu, Vectēvs mani rāja un sauca par dienaszagli, ka nevienai zemenei nevaru atnākt pakaļ. Tas tika teikts kārtējā no ašajiem telefonzvaniem pāris dienas pēc tam, kad es biju atstiepis divus spaiņu zemeņu. Tad nāca gurķi, vēlāk tomāti, ķirbji, kabači. Tam pa vidu bija zirņi, upenes, ērkšķogas, burkāni, vēlāk bietes un ķirbji. “Un paņem aiznes rozi sievai,” Vecmāte teica, dažas nogriezusi. Neatceros, ka es tās rozes paņēmu, laimam zobos, jo rokas novilka maisi ar tomātiem.

“Jēzus Pestītāja vārdā, kad tu brauksi uz dārzu?” vaicā Vecmāte, kas atnākusi pie vecākiem, kur esmu iebraucis. Atbildu Vecmātei, ka šodien jau biju dārzā. “Ak tā? Un atkal laikam neko nepaņēmi.” Kad atbildu, ka knapi atstiepu visu, Vecmāte to vairs neklausās.

Liels atvieglojums Vectēvam un Vecmātei bija tad, kad es tiku pie savas pirmās mašīnas. Tad es vairs nevarēju atrunāties, ka ņemšu tikai divus spaiņus. Mašīna ir, tātad var vest daudz. Tolaik iemācījos konservēt. Tiesa, kad tētim nebija mašīnas, triks ar tikai diviem spaiņiem negāja cauri, jo vectēvs ar lupatām sasēja divu spaiņu vai maišeļu rokturus – tādējādi tētis varēja nest četrus.

deduliksVectēvs savā dārzā mazmazbērniem rāda lapu salātus. Funtu ģimenes foto

“Ir pirmie salāti un loki. Tikai ļoti maz. Ak kungs, mīļo Dieviņ, nekas šogad laikam atkal neizaugs. Atbrauc pakaļ, cik nu ir, tik mazliet arī iedošu. Nu kāpēc tāda sodība, jel apžēlojies, Dieviņ,” telefona klausulē, drūmi nopūzdamās, vaimanā Vecmāte. Bet es uzreiz zināju, kā izpaudīsies šis “nekā nav, posts un bēdas”. Arī šajā reizē mazdārziņā mani sagaida divi maisi – tādi, kā mūsdienās ir lielie lielveikalu maisi – pilni lapu salātiem, milzīgas loku buntes un diļļu saišķi. Un tādas pašas porcijas vēl piecām mūsu dzimtas ģimenēm. Un tā katru dienu vai ik pēc pāris dienām. Līdz zemeņu laikam. Līdz ķirbjiem un bietēm.

Vecmāte vienmēr teica, ka viņiem dārzā nekas neaugot, tikai posts un bēdas. Un mēs tikai no tā “posta un bēdām” stiepām spaiņiem un maisiem ikdienā no aprīļa līdz oktobrim. “Jā, māt, zemenes šogad arī nebūs vispār,” nikni raudzīdamies uz ziedošajām zemeņu dobēm, kas no ziedošajām zemenēm pēc krāsas ir vairāk baltas, nekā zaļas, Vectēvs bilst Vecmātei un man piekodina – šogad zemenes nebūšot, lai nemaz nedomājot par tām. “Tu pasaki Elzai un Jurģim, ka nekādas zemenes šogad nebūs!” piekodina Vectēvs. Pēc dažām nedēļām es tās no mazdārziņa atkal stiepju spaiņiem vairākas nedēļas.

Un jau atkal ir kārtējais zvans un Vectēvs klausulē sauc: “Kauns un negods! Nu kā tev dienaszaglim nav kauna, kāpēc nebrauc pēc gurķiem.” Īsi iespraucos ar skaidrojumu, ka biju pirms trīs dienām, divus spaiņus paņēmu, vēl neesmu iemarinējis. Vectēvs iesmejas, saka, lai nerunāju muļķības: “Ak tad aizvakar jau biji? Taisni jāsmejas. Neatceros, droši vien paņēmi divus gurķus. Brauc pakaļ, es jau tev visu smuki saliku. Un pasaki, lai brālis brauc. Piezvani arī vecākiem, tavs tēvs kaut kā man tagad neceļ, saki, ka arī viņiem būs mazliet gurķu.” Un nomet klausuli.

gurki

Interesantākais tiešām ir tas, ka to visu vecvecāki izaudzēja 600 kvadrātmetros. Un mēslojums bija tikai kokiem rudenī nobirušo lapu komposts. Vectēvs jau ar ņēmās tur kā traks. Ziemā uzlaboja lecektis un siltumnīcas, no agra pavasara faktiski pārcēlās dzīvot mazdārziņa būdā, lai visu pieskatītu un audzētu. Un sargātu no zagļiem. Tur bieži nāca zagt Mežaparka un Sarkandaugavas dzērāji. Vectēvs kā zemnieks zagļus neieredzēja, sevišķi, ja zaga izaudzēto. Jau vecs būdams, Vectēvs uztaisīja un vienmēr līdzi nēsāja līdzekli pret zagļiem – gaļas cērtamo cirvīti viņš bija ielicis tādā garā kātā. Mazdārziņos runāja, ka reiz Vectēvs, aizstāvot savu īpašumu un vicinot cirvīti, pāris zagļus no sava mazdārziņa iztriecis līdz pat ceļam. Tikpat ļoti kā Vectēvs necieta zagļus, Vecmāte necieta nezāles dobēs. Dobēs nebija nevienas nezāles, arī apdobes bija kārtīgas un vienmēr apravētas.

Pēc Vecmātes nāves Vectēvs turpināja viens pats mums visu to audzēt. Arī tad, kad jau sāka slimot un bija kļuvis pavisam švaks, katru dienu, arī ziemā, brauca Večuks tramvajā ar pretzagļu cirvīti somā uz savu dārzu, kaut vai tāpat vien apskatīt. Un pavasarī, vasarā un rudenī zvanīja un bārās, ka par maz mēs, slaisti, ņemam ražu. Kad Vectēvs nomira, kādu pusgadu vai gadu vēlāk visus mazdārziņus tajā vietā noslaucīja ar buldozeriem. Tagad tur ir jauna liela iela, kas gar Meža kapiem savieno Viestura prospektu ar Čiekurkalnu. Vecvecāku mazdārziņš atradās tieši zem tagadējās jaunās Gustava Zemgala gatves.

Dziņa pēc laukiem man laikam ir no Vectēva, tā es domāju. Jo vecāks es kļuvu, jo vairāk tā izpaudās, līdz pirms dažiem gadiem tiku pats pie savas lauku sētas Sēlijā. Sētā, protams, ir dārzs. Pagaidām nav liels, bet katru gadu pierokam klāt dobes. Visvairāk no dārzā augošā man patīk sīpoli. Vasaras sākumā var ēst lokus, bet rudenī novākt sīpolus, nogriezt tiem novītušos lakstus, notraust zemes un izlikt žāvēties bēniņos. Tā ir mana mīļākā nodarbe sakņudārzā. Nākamgad būs vēl dažas dobes klāt, jo gribu bišķi arī kartupeļus iestādīt. Arvien biežāk, zvanīdams saviem bērniem, mūsu sarunā pavīd kaut kas tamlīdzīgs: “Vai pagāšsvētdien atvesto apēdāt? Nē? Ko jūs vispār ēdat? Labi, es tad šodien vakarā atvedīšu ābolus un zirņus. Drīz būs sīpoli, vakar noņēmām, tagad žāvējas bēniņos.”

sipoli

 

2 responses to “Vecvecāki un mazdārziņš

  1. drošvien nācās gaidīt, kāmēr izaug kāda nezāle 😀

  2. Atbalsojums: Ierakstu izlase #22 - Stacija

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s