Pūšļošana, vai putniska pastaiga Rīgas ziemeļu nomalē

Ir 12. janvāris, pulksten 09.38, izkāpju Mangaļsalā. 24. autobusam te ir galapunkts, man sākumpunkts pagarai putnu vērošanas pastaigai, jo ir paveicies šodien dabūt brīvdienu un kā nu citādi to izmantot, ja ne putnojot. Starp citu, tikko pabraucu garām Baltajai baznīcai Vecmīlgrāvī, kas ir vienīgais dievnams Latvijā, kura torņa logā ir uzstādīta bāka, kas rāda kuģu ceļu Daugavā. Tieši brīdī, kad braucu garām, bākas lukturis iedegās. Kāpēc atkūlos uz Mangaļsalu? Tāpēc, ka divās iepriekšējās dienās pie Mangaļsalas mola novērots Latvijai ļoti retais platknābja pūslītis. Manā mūža sarakstā tas ir, ieķeksēju 2010. gada rudenī Kolkasragā, taču, ja reiz retais putniņš ir tik tuvu, kāpēc gan neatbraukt un to neapskatīt vēlreiz. Jācer, ka pa nakti platknābja pūslītis nebūs aizlidojis prom, iepriekšējās divās dienās daudz Latvijas putnu vērotāju tur pabija un putnu apskatīja. Ceru, ka paveiksies arī man. Pūš diezgan stiprs rietumu vējš, jācer, ka viļņi neskalosies pāri molam, lai varu platknābja pūslīti atrast un acis pamielot. Sāku iet un spīd saule. Nez’ vai uz ilgu laiku.

Esmu Daugavas malā, pūš tiešām labi, pieķeksēju dažas putnu sugas, ko redzu un dzirdu, eju tālāk uz molu. Protams, divi mazie ķīri – smukas mazas kaijiņas – joprojām uz vietas, līgani laidelējas zemu virs ūdens un barojas, tie te uzturas kopš Ziemassvētkiem. Šodien atkal vērojama interesanta parādība, kad viļņi molu apskalo no abām pusēm – no jūras inerces viļņi pēc vecā vēja, no Daugavas puses jaunā rietumu vēja radītie. Top skaidrs, ka bez slapjiem bikšu galiem neiztikt, jo daži pāri molam skalotie viļņi ir diezgan palieli. Tuvojas Tallink kuģis, droši vien pilns paģirainiem lietuviešiem un pēc lēto alkoholisko dzērienu bodes Andrejsalā izslāpušiem zviedriem.

Skatos, ka jūrā iepretī Vecāķiem zvejas tīkli. Tieši tā, kāpēc gan nezvejot gardas zivteles, ja šās siltās ziemas apstākļi to ļauj. Sāku meklēt platknābja pūslīti pa mola malām, bet putna nav. Sāk arī līt, kādai melnspārnu kaijai paveicies prāvu zivi noķert un sudrabkaiju bariņš steidz to nadzīgi vajāt, lai barību atņemtu. Uz mola atrodu nesen mirušu sudrabkaijas jaunuli, kas šķīlies pagājušajā vasarā, tā gadās – dabiskā izlase. Apgriežu otrādi un apskatos kājas, vai gadījumā nav gredzena. Nav. Esmu jau garām vietai pie mola, kur iepriekšējās dienās novērots platknābja pūslītis, taču putna vairs nav, sasodīts. Varbūt tāpēc, ka pārāk lieli viļņi skalojas šajā pusē un putns ir aizlidojis uz otru – Daugavgrīvas molu, kur aizvējā viļņi mazāki. Jāiet līdz mola galam, jāpameklē, varbūt pūslītis pašā galā kaut kur starp akmeņiem vai aizvējā. Pāri molam slīd kāds vilnis un bikšu gali nu ir slapji. Labs sākums dienai. Kaut arī līst un, ja nemitēsies, pastaigas beigās būšu izmircis. Arī mola galā nekā nav, visur apskatījos kārtīgi. Tiešām, ko gan lai viņš te tādos viļņos darītu? Droši, ka pretējā krastā – pie Daugavgrīvas mola – ganās, kur mierīgāks. Nu i štrunts ar to pūslīti, es to redzējis esmu 2010. gadā, nafig viņš man vispār vajadzīgs. Atejāviņu. Aiziešu pa molu atpakaļ un būs jāzvana putnu vērotājam Andrim Kleperam, ka pūslis nav. Andris arī taisījās atjoņot, tad jau vērtīgāk viņam būtu braukt un putnu meklēt otrā malā pie Daugavgrīvas mola. Paiešos labāk gar jūru, pēcāk pa Vecāķiem un mežu, varbūt tur kādu retāku ziemotāju atradīšu un pie reizes kaut kādus putnus gada sarakstam pieķeksēšu, kaut arī tas gada saraksts man patiesībā pie vienas vietas, nu man ir svarīgs vienīgi mūžā novēroto putnu saraksts. Pa Daugavas grīvu turpu šurpu mīcās kaudzīte jūras kraukļu, ko slengā sauc par baklažāniem – no šīs sugas nosaukuma krievu valodā баклан. Pretējā pusē no Daugavgrīvas mola gaisā paceļas satrauktu kaiju bars, binoklī skatos, kas tam varētu būt par iemeslu. Kā tad – jūras ērglis pārlido un nosēžas uz mola akmeņiem. Kur gadījies, kur – no Vecāķu puses pāri jūrai lido zivju gārnis. OK, pieķeksēju.

Lieliski! Ejot uz krasta pusi, binoklī pamanu pazibam kaut ko maziņu. Ir! Platknābja pūslītis. Jeibogu turpceļā putna nebija, vai acis izskatīju, to meklēdams. Kur šis bijis, prātoju. Pieeju tuvāk, skatos. Gandarījums. Kāds nāk no krasta un lūr uz pūsli teleskopā. Klāt ir arī Andris Klepers. Apsveicināmies un abi lūram uz sīko putnu, kas veikli peld pa viļņiem. Tāpēc arī tāds nosaukums – pūslītis. „Skaisti,” saka Andris. „Jā,” es piekrītu. Ejam nost no mola, bišķi vēl papļāpājam par putniem un bērniem. Andris dodas tālāk bolīt putnus uz Dārziņu vecupi, es eju gar jūras krastu uz Vecāķiem. Pamanu jūrā pavisam netālu no krasta brūnkakla gārgali, paskatos, interesanti, putnam jau spalvu maiņa no ziemas uz vasaras tērpu.

Turpina līt, tas ir, sāk līt arvien stiprāk. Patīk man šādas siltas ziemas. Kāpās krūmos pūpoli saplaukuši kā uz Lieldienām. Vējš pieņemas spēkā, vakarā būšot kārtīgs pūtiens. Pagaidām pūš mugurā, no Vecāķiem, kad mainīšu virzienu, pūtīs šņukurā. Jūrā pie pārlūzušā kuģa vraka garknābja gauras māte un tēvs. Lietus aizsmērējis binokļa okulārus, konstatēju, ka esmu pazaudējis lēcu slaucīšanas lupatiņu, izlīdzos ar cimdu, okulārus nocūkojot vēl vairāk. Saniknojos. Krasta kāpā stāv kāds stāvs un kaut kur skatās. Kur viņš skatās, nav saprotams, pieņemu, ka skaita putnus jūrā (skat. augšā pirmo fotoattēlu). Zīme rāda, ka te ir Vecāķu peldvieta. Man tālāk iet aizliegts. Tomēr nolemju cilpot uz priekšu.

Klāt Vecāķi, glābšanas stacijas tablo rāda, ka ārā -2 grādi pēc Celsija. Muļķības, ir daudz siltāks. Vismaz man, laikam par ātru gāju, jāmazina temps. Uzmetu skatu jūrai un piefiksēju cekuldūrkuri. Jāpaietās pa Vecāķiem, gar dārziem, varbūt būs kaut kas interesants. Vecāķi izskatās kā izmiruši, vien pa priežu galotnēm sisina sīkaliņas zeltgalvīši, melns kaķis ceļa malā kaut ko rij un uz ielas savelta paliela sniega bumba. Kur viņi te Vecāķos sniegu rāvuši, vilks vien zina. Nu re – pāris žubītes, tās bieži neziemo Latvijā. Jānoiet pa mežu gar Vaļņa kāpu, agrāk tur retās zaļās dzilnas dzīvojušas, mazas cerības gan tās te tagad ieraudzīt. Protams, nekādas zaļās dzilnas nav, toties ir melnā dzilna, dzilnītis un mizložņa.

Esmu atkūlies līdz Vecdaugavai. Eju gar dārziem un vecupi, pēc tam iegriezīšos un izstaigāšu Vecdaugavas pussalu. Kādā dārzā pa ābeli lodā mazais dzenis un pamanu Vecdaugavas krasta krūmā vienu sarkanrīklīti – arī retu ziemotāju. Jau pamatīgi esmu izmircis, vajadzēja nevis pilsētas drānas vilkt, bet putnu vērošanas braukšanas drēbes. Nekas, bez manis kāds varētu justies vēl slapjāk.

Vecdaugavas pussalā pieķeksēju vēl kaudzīti sugu – pelēkos strazdus, vistu vanagu, svilpjus, lielo čaksti, lauci, cekulpīli, ķeģus, dzelteno stērsti un vēl šo to. Vējš kļūst arvien stiprāks un mainījis virzienu – nu pūš no dienvidiem. Interesanti mājās būs saskaitīt, cik daudz sugu šodienas pastaigas laikā būšu novērojis. Kaut kādi debiliķi sacaurumojuši Vecdaugavas dabas lieguma plāksnīti. Būtu šie labāk tādus caurumiņus savās bezjēdzīgajās galvās uztaisījuši, liels ļaunums cilvēcei no tā nebūtu. Gribētos vēl purva piekūnu redzēt, tas te iepriekš regulāri ir manīts, bet laikam neizdosies.

Jaka ir pilnīgi izmirkusi un ūdenim reaģējot ar audumu vai kādu citu iemeslu dēļ uz āru spiežas tādas kā baltas putiņas. Izskatos kā nosiekalojies biatlonists. Varētu kāpt autobusā, plānotais maršruts noiets, izdomāju, ka tomēr mājup vēl nebraukšu, bet aizkājošu līdz Mīlgrāvim palūkot, vai kas interesants nav Ķīšezera un Daugavas satekā. Katafalks garām pabrauca. Diezgan vienmuļa iešana no Vecdaugavas līdz Mīlgrāvim, putnu nav, ietves arī nav, tikko brauc kāds vāģis, lienu ceļa nomalē, lai drošāk. Arī Mīlgrāvī un Ķīšezerā, cik nu tālu šādos draņķīgos laika apstākļos var redzēt, nekā nav. Ir pulksten 14.03, gandarīts un nogurušām kājām rāpjos iekšā autobusā. Un ko es tur sastopu brīdī, kad pīkstinu e-talonu – putnu vērotājus Mārtiņu Briedi un Ingu Freibergu. Nemaz nav jāprasa, kur viņi bijuši. Protams, Mangaļsalā platknābja pūslīti apskatīt. Pa ceļam vēl izkāpjam pie bijušās „Provodņika” rūpnīcas, lai mēģinātu atrast Sarkandaugavas attekā ūdensvistiņu – tā te regulāri ziemo un manīta nesen, staigājam, meklējam, bet neatrodam. Ir jābūt un noteikti kaut te ūdensvistiņa arī ir, taču droši vien ielīdusi kaut kur dziļāk niedrājā. Pofig, citreiz pieķeksēs. Izlecu no tramvaja, eju mājās un zālienā divi krauķi – ļoti labi, tos arī šogad vēl nebiju redzējis.

Izdevās laba putniem bagāta diena. Nosoļots bišķi virs divdesmit kilometriem, pa četrarpus stundām piefiksētas 49 putnu sugas, kas te tālāk uzskaitītas alfabētiskā secībā: brūnkakla gārgale, cekuldūkuris, cekulpīle, cekulzīlīte, dižraibais dzenis, dzeltenā stērsrte, dzilnītis, gaigala, garknābja gaura, jūras ērglis, jūras krauklis, kajaks, kākaulis, kovārnis, krauklis, krauķis, ķivulis, laucis, lauku zvirbulis, lielā čakste, lielais ķīris, lielā gaura, lielā zīlīte, mazais dzenis, mazais ķīris, mazā gaura, mājas balodis, mājas zvirbulis, melnais meža strazds, melnā dzilna, melnspārnu kaija, meža pīle, mizložņa, paceplītis, parastais ķeģis, paugurknābja gulbis, pelēkais strazds, pelēkā vārna, pelēkā zīlīte, platknābja pūslītis, sīlis, sudrabkaija, svilpis, vistu vanags, zaļžubīte, zeltgalvītis, zivju gārnis, žagata, žubīte.

2011. gadā Latvijā novērotas 3 jaunas putnu sugas

2011. gadā Latvijā novērotas 3 jaunas putnu sugas un tādējādi kopumā šobrīd Latvijā ir sastaptas 349. putnu sugas. Putnu sugas, kas 2011. gadā pirmo reizi novērotas Latvijā:

Daurijas bezdelīga Cecropis daurica – 2011. gada 4. maijā virs Ozolaines dīķiem Bauskas novadā novēroja E.Laucis.

Ziemeļu ķauķītis Phylloscopus borealis – 2011. gada 18. septembrī Lejasciemā, Gulbenes novadā gredzenošanai noķēra A.Freibergs.

Daglā čakstīte Oenanthe pleschanka – 2011. gada 16. oktobrī Smārdē, Tukuma novadā novēroja A.Poišs.

Fotoattēlus par 2011. gadā Latvijā pirmo reizi konstatētajām putnu sugām meklēt šeit: www.latvijasputni.lv.

Tā kā putni ir ļoti mobili un, pateicoties lidotprasmei, īsā laika posmā var pārvarēt lielus attālumus, arī 2012. un turpmākajos gados Latvijā sagaidāmi citu jaunu putnu sugu novērojumi, prognozes šeit: http://www.putni.lv/index_next.htm

Trīs dienas atvasarā, vai dzērves virs atejas

Kādas brīvdienas šā gada rudens vidū gaidīju īpaši. Kāpēc? Banāli – kā jau parasti – putnu dēļ. Toreiz arī izdomāju piefiksēt šādas tādas piezīmes blociņā, kas un kā šajās brīvdienās notiek, lai pēcāk te uzrakstītu. Kad atbraucu uz Rīgu un no blociņa pārrakstīju kompī, to publicēt blogā man šķita tikpat bezjēdzīgi, kā tagad, kad es to daru.

Piektdiena, 16. septembris

Pievakare – Beidzot dabūjām apsēsties pie Carnikavas pieturas, ļoti pilns autobuss šodien bija, visiem kaut kur jābrauc. Paunas arī mums daudz šoreiz līdzi – ne tikai mugursoma, bet arī statīva soma, teleskops un vēl maiss ar mežliliju stādiem. Pēc otrdienas, trešdienas un ceturtdienas pusvētras šodienas vējainais un blīvais smidzinošais lietus taisni kā Dieva dāvana. Šitais it kā draņķīgais laiks būs uz vietas noturējis caurceļojošos putnus. Tagad pa logu skatos, ka laiks uzlabojas, to solīja arī sinoptiķi, meteo gaidāmajās brīvdienās būs krietni labāks. Tas dod cerību, ka brīvdienās būs putnu migrācijas vilnis, kas savukārt varbūt dos iespēju man Skultē kaut ko interesantu novērot pie jūras un varbūt pat apgredzenot dārzā vai upmalā. Nudien laiks uzlabojas, šoseja jau sausa. Vispār traki, ka vasarā saplīsa diktofons, kurā es ierunāju, lūk, šādas un tamlīdzīgas piezīmes. Tagad jāraksta blociņā, ko es vienkārši ciest nevaru. Vienīgie pieraksti, ko patīk veikt, ir lauka darba piezīmes putnu gredzenošanas blociņā, kur fiksē apgredzenotā putna sugu, ja var noteikt – arī dzimumu un vecumu, spārna garumu, svaru, ja nepieciešams, arī citus mērījumus, un gredzenošanas vietu un laiku. Un te atkal otrādi, pēc tam besī ārā tos gredzenošanas datus pārdzīt kompī manā gredzenojumu datubāzē, kā arī atskaitēs Latvijas Gredzenošanas centram. Nu re, pārbraucām pāri Gaujas tiltam. Traks var palikt – pa tiltu nēsājas balti plandoša līgava, līgavainis un vēl daži dienaszagļi. Drīz jāzvana tēvam, lai atbrauc pretī uz pieturu, negribas visas tās parpalas stiept līdz vecāku vasarnīcai.

Pēc 20 minūtēm – Braucam cauri Saulkrastiem, jūrā labi lieli viļņi, vējš arī ļoti stiprs, jūra uzkāpusi augstu krastā pie šitā rietumu vēja. Cik var redzēt, iepriekšējās dienās bijusi vēl augstāk, kad bija stiprais pūtiens.

Vēl pēc kādām 30 minūtēm – Kā izkāpju no tēva vāģa, tā redzu, ka viens jokains gulbis zemu pārlido. Tēvs stāsta, ka šodien vairāki gulbji te klenderējuši apkārt, zemu laidelējoties. Ko viņi te meklē, nav saprotams. Līdz jūrai tak’ trīs kilometri, a Aģē tie savu mūžu nav redzēti peldam. Tagad fiksi jāliek augšā gredzenošanas tīkli. Vismaz labi, ka vairs nelīst. Kaut kāds pasists sīlis pie upes kokos visu laiku klaigā. Moš’ gredzenu grib?

Pēc 7 vakarā – Viss iet, kā smērēts – ar sievu uzlikām tīklus. Mākoņi izklīst, parādās zila debess, upes otrā krasta vītolu galotnes apspīd saule. Sasodīti lielas cerības putnu ziņā uz brīvdienām, gan gredzenojot, gan bolot. Drīz jau redzēs, kā būs. Pa vidu tam vēl ar tēvu jānojauc vecā nejēdzīga krāsns, kas nekad nav vilkusi un tāpēc dikti reti kurināta. Tikai lieki vietu aizņem. Istaba, kurā tā jaucamā krāsns, tiek atbrīvota no mantām un tam pa vidu mamma, gatavodamās rītdienas Saeimas vēlēšanām, saka: „Kur ir pazudusi mana kleita? Un mana žakete vēl ir mitra un nežūst.” Kur viņa tādu žaketi rāvusi, un kāpēc tieši tajā jāiet uz vēlēšanā, galīgi nav skaidrs. Nekas, nāksies braukt un vēlēt pa pliko. Kamēr šo te fiksi pierakstu, tēvs dārzā manai sievai stāsta, ka nekādu siltumnīcu pavasarī necels. „Kam tāda vajadzīga!” viņš saka. Un saka pareizi, atceros, kā vectēvs savā Mežaparka dārziņā (tagad pāri vietai, kur bija mazdārziņš, starp citu, iet pāri četru joslu automaģistrāle) ņēmās pa siltumnīcām, pēc tam zvanīja un ārdījās, ka es galīgi neēdot tomātus, kaut pirms divām dienām biju no viņa savācis četrus spaiņus ar šiem dārzeņiem. Tagad tomātus ne visai ciešu, varbūt vienīgi uz maizītēm. Dažreiz.

Ap 8 vakarā – Sēžu uz skuju čiekuru mulčas maisa, izdomājām, ka mežlilijas stādīsim tagad sievas stādījumu dobītē. Izrāvām nafig un upes kokos izsviedām visas samtenes, tāpat drīz pirmās salnas un tās visas būs nokostas. Tēvu sasaukt arī nevar. „Tē-ēt,” atkal nobļaujos, skaidri zinu, kas tas bija skaļākais tēva meklēšanas bļāviens Skultē. Apkārtnē droši vien bažīgi saausās visi tēvi, tikai ne manējais. A man lāpstu vajag. Nu re – tēvam tikpat spalga balss, viņš tikko atsaucās tepat no upmalas, izrādās, bija apmēram piecpadsmit metru no manis aiz kokiem. Laikam atkal apstaigāja savu teritoriju pa perimetru. Viņam tas ļoti patīk. Un tas ir būtiski. Man arī, ja godīgi, patiktu apstaigāt savu teritoriju, ja man tāda būtu.

Pēc kaut kādām 15 minūtēm – Tomēr izdomājām, ka sasodītās mežlilijas šovakar nestādīsim, bet stādīsim rīt, tas ir, stādīs sieva.  Drīz būs tumšs, jāņem vērā, ka vēl būtu komposts jārok, ar to toč’ sanāks vēl pa tumsu ņemties. Tagad tikai es izrakšu bedri, kur rīt stādīt.

Pēc 5 minūtēm – „Roc, roc vēl, roc tur, kur es rādu,” man saka, „vēl bišķiņ paroc.” Un es roku. Labi, ka ir rādītājpirksts, kas man degungalā visu laiku rāda, kur jārok. Sāku noskaisties.

Vēl pēc 5 minūtēm – „Neroc platumā. Roc dziļumā.” Skaidrs, ka dziļumā jārok, tas pat zirgam skaidrs.

Tad, kad jau satumsis – Galvas lampa ir tīrā svētība. Ja kas – Skultes bodē viss pa vecam. Esmu te vēlīns vienīgais pircējs.

Mazliet vēlāk – Tas tomēr ir kaifs, iet pa tumsu no bodes uz mājām cauri mežam, priekšā tikai gaismas stara kūlis uz takas ļogās. Vējš šalc priedēs un, cik dzirdu, mazinās. Viss iet, kā smērēts. Eju un domāju, ka rīt Skultes tirgū noteikti svaigas butes nedabūsim, nebūs, ko nokūpināt, zvejnieki nav muļķi, šitādos viļņos tīklus tikai ēzelis jūrā liks.

Sestdiena, 17. Septembris

05.20 – Vēl tumšs. Atvaļinājumā šajā laikā jau bija gaišs un putni dziedāja. Mākoņi atkal sanākuši, vēl arī vējš diezgan pūš. Tīklos tukšums, ja neskaita, ka vējš tos ar lapām pietaisījis. Izmetu lapas, jāiet laikam vēl kāda stunda jāpaguļ.

05.50 – Strazdi tomēr migrē, cik var saklausīt caur vēja šalkām lapotnēs. Gaisma pamazām aust.

07.20 – Bezgala skaists rīts ar pīlēm un vārnām debesīs. Dzied čunčiņš. Joprojām vējš un mākoņi. Vien’ tur, kur saule uzlekusi, mākoņos sprauga un stari skaisti apspīd bērzu galotnes kalnā. Krīt dažas lietus lāses un rietumu pusē ir varavīksne.

07.55 – Pirms krāsns nojaukšanas, izkraujot istabu, atradām 1983. gada „Dārzeņkopja rokasgrāmatu”. Es pat tur bērnībā kaut ko pasvītrojis esmu. Kāda velna pēc, to gan neatceros. Varbūt gribēju tolaik dārzeņus kopt, vērot, kā tie aug. Nesanāca. Sanāca kļūt par putnu vērotāju. Dārzeņkopja rokasgrāmatu, starp citu, peles sagrauzušas. Pie tam tikai cietos vākus, lapas gan nē.

08.55 – Braucam mājup no Skultes tirgus. Gaidot pie vāģa vecākus, nosalu – lielisks rudens. Pareizi izdarījām, ka pirms tirgus uzreiz pēc astoņiem aizbraucām uz vēlēšanu iecirkni nobalsot, citādi Zvejniekciemā pa dienu tur vienmēr garas rindas. Visi tur nāvīgi aktīvi, smiekli nāk. Arī tirgū daudzi runāja, ka nu tik jābrauc nobalsot. Laimīgu taciņu uz garo rindu! Brīnišķīgs vējš un brīnišķīgi mākoņi.

09.15 – Trakākais ir tas, ka līdz šim brīdim vēl neviena apgredzenota putna. Pāri atejai pārlidoja dzērves. Pirmās šodien.

10.30 – Saraku ratos kompostu, aizstiepu maisu ar čiekuriem līdz dobei, lai sieva parosās pa stādījumiem. Tīklos joprojām nekā, iešu pagarlaikoties pie kompīša. Spīd saule, pēcpusdienā jāizņemas no tēva vāģis un līdz jūrai jāaizbrauc pabolīties, moš’ kādus interesantus putnus gadās novērot. Tēvs sāk jaukt krāsni, drīz man būs jāstiepj vecie ķieģeļi prom uz dārza stūri. Ko tur teikt – ārkārtīgi interesanta nodarbe, turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, nu gluži kā bite. Tikai medus vietā ķieģeļi.

13.00 – Nu tad beidzot šis tas bija tīklā, apgredzenoju, nomērīju, palaidu. Bija arī viens čuņčiņš vēlreiz ticis tīklā. To pirmo reizi noķēru un apgredzenoju 21. augustā. Redz’, kā – laikam vietējais ligzdotājs, ja vēl sēž uz vietas. Sliņķis, kamēr citi sugas brāļi jau no augusta otrās puses lido prom uz ziemošanas vietām, šitais droši vien arī bija tas pats, kas te dziedāja no rīta. Tēvs jau nojaucis pusi krāsns, sauc, lai eju stiept ķieģeļus. Iešu ar’.

14.10 – Kamēr krāvu ratos, vilku un dārza stūrī metu vecos ķieģeļus, ir pavilkusies laba dzērvju migrācija, daudzi bari kāšos un virtenēs aizgāja virzienā no ziemeļaustrumiem un dienvidrietumiem. Lielāko daļu sasodīto ķieģeļu jau esmu pārstiepis. Vēl tik jāsašķipelē lauskas un ar spaiņiem jāpabizo un tad pēcpusdienā uz jūru. Kamēr šo pierakstu, sēdēdams pie grila smaržīgos dūmos, pāri grudzinādams aiziet vēl viens liels dzērvju bars. Spīd saule, ir silti, vējš arī nostājies, bet, kā lasīju, rīt atkal būšot mērens pūtiens.

14.25 – Dzērves nudien iet lielā straumē, šodien pāri dārzam aizlidos vairāki desmiti tūkstošu, tā es domāju. Tikko vienā barā vien bija ap 450 putnu. Krustknābji arī iet pāri, dikti jau gribētos novērot reto baltsvītru krustknābi. To vēl nekad neesmu redzējis, gan jau kaut kad trāpīsies. Vispār fiksi jāpaēd, jāsavāc tās sasodītās šķembas, jāpaķer binoklis un teleskops un jālaiž prom uz jūru uz Skultes ostas ziemeļu molu pasērst.

16.30 – Dirnam uz ostas mola. Ar skatu uz ziemeļiem, no kurienes putni nāk. Pareizāk sakot, no kurienes putniem vajadzētu nākt, jo pagaidām nekas nekur nelido. Pavasarī tepat sēdēšu un raudzīšos uz dienvidiem.

17.00 – Joprojām nekā interesanta diemžēl, tikai pāris tūkstoši kajaku, daži cekulzīriņi, ducis mazo ķīru. Tas arī viss. Vienīgais puslīdz interesantais – divas akmeņu čipstes dauzās pa mola akmeņiem. Viļņi šļakstās, saule joprojām spīd un silda, sieva gan sakās, ka ir nosalusi. Īstena atvasaras diena.

18.05 – Nebija jēgas sēdēt pie jūras, putnu kustības nekādas. Ejot uz krastu, atradām kāda zīdītāja pēdu nospiedumus smiltīs, kurus neatpazinu. Pieci pirksti, it kā divi papēži. Pēc nospiedumu savstarpējā izvietojuma šķiet, ka dzīvnieks pārvietojies lēcieniem. Rītvakar Rīgā jāpaņem Latvijas zīdītājdzīvnieku pēdu noteicējs un jāpalūr, kas šis ir bijis. Nofotografēju pēdu nospiedumus, pieliekot mērogam telefonu.

19.05 – Pasēdēju pie kompja, twitteri palasījos, visi par vēlēšanām vien runā. Atbildēju vienam studentam par ērgļiem epastu, un vēl dažus jautājumus par putniem twitterī. Jocīgi – šodien man visi vaicā par plēsīgajiem putniem.

19.45 – Pastaigājamies pa mežu. Paliek dzestrāks, jo vējš norima, šobrīd bezvējš, būs jauki auksta nakts. Rakstu, bet sieva blakus čalo kaut ko par stādiem, un kādu nepatīkamu stādu tirgotāju Skultes tirgū, kam uz deguna bijis plāksteris, un pukojas, ka es tikai rakstu un rakstu, un atkal priekš citiem, tāpat kā twitterī. Apvainojas. Es savukārt arvien vairāk nāku pie pārliecības, ka naktī būs ļoti laba putnu migrācija. Un no rīta līdz ar sauli jālaiž uz jūru, jo ir sajūta, ka būs arī laba dienas migrācija, ja vēl piepildīsies prognoze par dienvidaustrumu vējeli. Sieva grib braukt līdzi. Ļoti labi, tikai bail, ka nesasaldējas. Mežā tagad ir tik jauki, ka pat vāģu sīkšana uz apvedceļa netraucē. Runājam, ka pasēņot vajadzētu kaut kad aizbraukt. Brauksim vēlā rudenī, kad jau salnas nāk, uz smiltenēm piejūras mežu nabadzīgajās smilšainajās augsnēs.

19.55 – Jau krēslo, bet skatāmies, ka parādās daudz alksneņu. Zinu, ka daudzi sēņotāji tās smādē, vīpsnā un spļaudās, izdzirdēdami par alksnenēm, bet mēs ņemam. Diennakti nomērcējam un marinējam. Sanāk gardi. Agrāk es tās sālīju.

21.05 – Ātri gan satumst. Apgredzenoju vienu sarkanrīklīti no upmalas tīkla, savelku dārza tīklu, lai pa tumsu sikspārņi, kad ieķeras, saviem sīkajiem asajiem zobiņiem atkal neizgrauž pulka caurumu. Rīt jāceļas pusotru stundu pirms saules izvilkt dārza tīklu atpakaļ, tad moš’ kāds no migrējošajiem putniem iekrīt. Jau liela rasa, izelpa kūp, būs auksta nakts.

Svētdiena, 18. septembris

03.45 – Tā ir, kad gulēt aiziet desmitos vakarā – pamodos trijos, tieši divarpus stundas agrāk, nekā vajadzēja. Ārā tumsa, bezvējš, skaidra zvaigžņota debess, spožais pusmēness visu izgaismo tik labi, ka pat galvas lampu nevajag. Šaušalīga rasa, temperatūra +5 grādi pēc Celsija. Dzirdams, ka turpinās intensīva nakts migrācija, tumšās debesis pilnas putnu. Ap pussešiem jāiet dārza tīklu uzstiept. Varbūt kaut kas būs ap saullēktu, kad nakts migranti nāks lejā atpūsties un baroties.

05.42 – Nosalis drebinoties, uzstiepu tīklu, mēness joprojām spīd, kā traks. Un redzēju ‘krītošo zvaigzni’, kaut ko vēlējos, jo bērnībā man cieši pieteica, ka tā jādara, tad vēlēšanās piepildās. Tik spēcīgu rasu sen nebiju redzējis, zāle noliekta. Pie tam rasa ne tikai uz zemes, bet arī augstu kokos uz lapām, pieskaries zaram vai tievākam stumbram, tā nopil saltas lāses.

06.25 – Kamēr slinki un lēni ausa rudens rīta gaisma, savadīju kompī vakar apgredzenoto putnu datus. Tagad klausos, ka upes otrā krastā krūmos dzied un tirkšķina paceplītis.

07.50 – Jau labu laiciņu sēžu uz Skultes ostas mola. Ir auksti, labi, ka ziemas jaku uzvilku. Sēžu un priecājos par skaisto parādību – putnu migrāciju. Kā jau paredzēju arī šorīt ir ļoti blīva un intensīva sīko zvirbuļveidīgo pārlidošana uz ziemošanas vietām. Šorīt lielā skaitā lido prom ķivuļi, cielavas, čipstes, kaņepīši, cīruļi. Arī mājas strazdi un lauku baloži. Bet žubītes – tas vienkārši ir brīnumains skats un sajūtas, kas pārņem! Žubītes virs jūrmalas meža lido desmitiem tūkstošu. Un nevis baros, bet nepārtrauktā blīvā straumē. Sen nebiju redzējis tik blīvu žubīšu migrāciju. Taisni negribas pēc laika braukt mājup, bet būs jāaizskrien, fiksi jāuzēd brokastis, tad palīgā vecākiem bodē nopirkt kaut kādus daiktus jaunajai krāsnij, pēc tam atpakaļ ar sievu uz molu atkal putnus pabolīt. Varbūt šodien izdosies kaut ko interesantu redzēt.

09.00 – Atraucu uz vasarnīcu, tagad arī te – iekšzemē trīs kilometrus no jūras – virs galvas žubītes iet pāri nepārtrauktā plūsmā. Arī ķivuļi, čisptes, faktiski tas pats komplekts, kas pie jūras. Krūmi un koki un zeme pilni ar strazdiem un sarkanrīklītēm, kas līdz ar gaismu nonākuši lejā pēc lidošanas visas nakts garumā.

09.05 – Tēvs uzdzina uz jumta, lai paskatoties, pa kuru atveri skurstenī dūmi nāk. Paskatījos.  No jumta varētu itin ērti veikt pārlidojošo putnu uzskaiti, ja gadītos te rudenī kādu ilgāku laiku padzīvot. Būtu interesanti, taču vienu dienu to darīt nav jēgas. Nav arī nekāds brīnums, ka nekas nav gredzenošanas tīklos, visi putni pie lidošanai tik labvēlīgiem apstākļiem lido pāri, lai fiksāk tiktu tuvāk savām ziemošanas vietām.

09.15 – Ceru, ka pēc kādām pāris stundām, kad otrreiz būšu pie jūras, pavilksies plēsīgo putnu migrācija. Domāju, ka arī tai šodien vajadzētu būt.

09.45 – Žubītēm te iekšzemē migrācija nolūza, tās tagad nāk lejā, tas arī dzirdams, migrācijas saucienus gaisā nomainījusi tinkšķēšana pa kokiem. Un sāka migrēt bezdelīgas. Droši vien, ka pie jūras arī.

12.30 – Jau kādu laiku atkal uz mola, nu saulītē ir krietni siltāks. Ja iekšzemē žubīšu migrācija nolūza, tad jūras krastā virs meža turpinās pilnā sparā – plūst tā pati nepārtrauktā putnu tūkstošu straume tieši tāpat, kā pēc saullēkta. Dzērves sāk parādīties un šodien droši vien arī lidos prom lielā skaitā.

12.45 – Tā arī ir – sākās plēsīgo putnu migrācija. Lido peļu klijāni un zvirbuļvanagi. Pie tam gan virs krasta, gan virs jūras. Ir klusa cerība uz čūskērgli, tie tagad vēl migrē ļoti mazā skaitā cauri Latvijai.

13.00 – Vismaz vienu kukaiņu piekūna jaunuli pieķeksēju šogad novēroto putnu sarakstam. Un dabūju savas pirmās šā rudens zosis – lidoja sējenes virs jūras. Pēdējo divpadsmit stundu laikā tiešām maisam gals vaļā – putni iet prom lielām masām. Sazvanījos ar kolēģi, kas sēž Papes ornitoloģiskajā stacionārā – viņam arī visu rītu žubītes iet nepārtrauktā straumē un citi putni ar’, teicās, ka lielajā murdā ap 150 sarkanrīklītes vien apgredzenojis šorīt ar palīgiem.

18.20 – Mantas sakrautas vecāku vāģī un braucam prom. Ļaudīm Zvejniekciema dzelzceļa stacijā lieli brīnumi – pilns ar kinoļaudīm, filmēšanas tehniku un busiņiem. Kaut ko dikti filmē, režisore Laila Pakalniņa arī pa vidu grozās ar kaut kādiem papīriem rokās. Nez’ ko viņi tur filmē – kādu spēlfilmu, varbūt reklāmu.

19.35 – Atpakaļ mājās Rīgā. Neko interesantu no putniem neredzēju, bet tāpat liels gandarījums, ka šodien paveicās izbaudīt putnu caurceļošanu, kad daudzu sugu tūkstošiem putnu lidoja prom. Un pēc noteicēja „Zvēru pēdas dabā” tikām skaidrībā, ka vakar ostas smiltīs pēdas bija atstājis upjmalu iemītnieks ūdrs. Nav nekāds brīnums, Aģē tos vairākkārt esmu redzējis peldam un naktī tumsā dzirdējis, kā ūdru mamma ar mazuļiem šiverē pa krastu. Toreiz ūdri dikti tuvu man pienāca, tad ūdru mammucis saprata, ka kaut kas nav riktīgi un kopā ar saviem mazuļiem, atskanot trīs plunkšķiem, ieleca upē. Tur, galu galā, drošāk.

Mājas celšanas vietas izvēlei ir liela nozīme

Skaista, silta un saulaina pēcpusdiena 2004. gada vasarā Rīgas jūras līča austrumu krastā Zvejniekciemā:

Viesuļvētra 2005. gada 9. janvārī:

Dažas dienas pēc 2005. gada 9. janvāra viesuļvētras:

Visi foto – Kaspars Funts.

Laiks lasīt sēnes smiltenes

Rudens otrā puse, kad daudzi jau savus sēņu grozus un nažus nolikuši, ir īstais laiks, lai dotos lasīt smiltenes – garšīgas sēnes, kuru meklēšana ir tīrā izprieca:

Un te vēl dažas bildes par šo sēņu meklēšanu:

http://www.flickr.com/photos/kasparsfunts/sets/72157627879466839/

Putnu gredzenošana Skultē 2011. gadā

Tuvojas gada beigas, tāpēc sniegšu šeit ļaudīm nelielu pārskatu par putnu gredzenošanu Skultē, Limbažu novadā. 2011. gadā Skultē esmu apgredzenojis 39 sugu 242 putnus. Daudz bija arī lokālo kontroļu – otro un trešo reizi noķertu šajā gadā jau iepriekš Skultē apgredzenotu putnu – kopā 61, kas tikai vēlreiz apliecina, ka gredzenošana putnu veselībai un dzīvībai nekaitē – pēc apgredzenošanas putni sveiki un veseli turpina pilnvērtīgi dzīvot un vairoties.

Manuprāt, 39 sugu 242 apgredzenoti putni ir labs rezultāts, ja ņem vērā, ka putnus gredzenošanai ķēru tikai divos tīklos (viena tīkla garums – 10 metri, augstums – 2,5 metri) un gredzenošanas vietai pāri neiet pavasara un rudens migrācijas ceļi, kā arī tīkli neatradās tā saucamajos „pārvietošanās koridoros” – krūmu, koku joslās atklātā apvidū u.tml., kur putnu koncentrācija ir lielāka. Gredzenošana Skultē notika vasarnīcu rajonā, biotops – mazstāvu apbūve, dārzi ar augļu kokiem un ogu krūmiem, mauriņi, blakus tek Aģe, vietām skuju koku un lapu koku, kā arī jauktu koku puduri un mežaudzes. Viens no gredzenošanas tīkliem bija uzstādīts dārza malā, kur ogulāji, daži augļu koki, arī bērzi, ievas, melnalkšņi u.c. Otrs – Aģes krastā, kur melnalkšņu un ievu biežņā iztīrīta „stiga” tīklam, kur, piemēram, apgredzenoju tītiņu.

2011. gadā Skultē tīklus pirmo reizi izliku un putnus gredzenot sāku 17. aprīlī. Gredzenošanas sezonu, kas ilga tieši pusgadu, beidzu – 16. oktobrī. Tīklus izliku un gredzenoju gandrīz katrās brīvdienās un atvaļinājumā jūlijā.

Visinteresantākie gredzenojumi šovasar bija zaļie ķauķīši, kas Skultē upmalas lapu kokos ir regulārs ligzdotājs un 2011. gada vasarā man paveicās apgredzenot 3 šīs sugas putnus. Visvairāk putnu apgredzenoju ligzdošanas sezonas laikā – gan pieaugušos, gan izvestos jaunuļus. Salīdzinoši vairāk putnu bija arī pavasara migrācijas beigu posmā un rudens migrācijas sākumā.

Tā kā putnu gredzenošana Skultē dārzā un upmalā notiek jau trešo gadu, bija vairākas vērtīgas iepriekšējos gados šajā pašā vietā gredzenoto putnu kontroles:

KONTROLE Žubīte ad T „Latvia Riga JA10093” 19.06.2011. plkst.09.40; GREDZENOTS kā ad T 11.06.2010. plkst. 09.00.

KONTROLE Melnais mušķērājs ad T „Latvia Riga J169618” 04.05.2011. plkst.10.10; GREDZENOTS kā 1cy 11.07.2009. plkst.21.00.

KONTROLE Peļkājīte ad „Latvia Riga JA10095” 04.06.2011. plkst.09.20; GREDZENOTS kā fg 25.06.2010. plkst.06.00.

KONTROLE Melnais meža strazds ad T „Latvia Riga A21126” 29.05.2011. plkst.06.00; GREDZENOTS kā ad T 14.06.2009. plkst.08.00.

KONTROLE Melnais mušķērājs ad T „Latvia Riga JA10077” 04.06.2011. plkst.17.10; GREDZENOTS kā ad T 29.05.2010. plkst.21.45.

Šeit pārskats, kādu sugu putnus un kādā skaitā 2011. gadā apgredzenoju Skultes dārzā un upmalā: pa 1 putnam – brūnspārnu ķauķis, koku čipste, mazais mušķērājs, mazais svilpis, mizložņa, pelēkā zīlīte, sīlis, svilpis, tītiņš, vidējais dzenis; pa 2 putniem – baltā cielava, gaišais ķauķis, garastīte, purva zīlīte; pa 3 putniem – dižknābis, ķivulis, zaļais ķauķītis; pa 4 putniem – čunčiņš, dižraibais dzenis, dziedātājstrazds, dzilnītis, paceplītis, peļkājīte, zaļžubīte, zilzīlīte; pa 5 putniem – erickiņš, lakstīgala, mājas strazds; 6 putni – svirlītis; pa 7 putniem – dārza ķauķis, melngalvas ķauķis; 9 putni – iedzeltenais ķauķis; pa 12 putniem – pelēkais mušķērājs, pelēkais strazds; pa 15 putniem – lielā zīlīte, žubīte; 18 putni – melnais mušķērājs; 20 putni – melnais meža strazds un 47 sarkanrīklītes.

Diemžēl neizdevās apgredzenot vālodzes, kas visu vasaru dziedāja un sasaucās netālu no tīkliem, tāpat arī dzeguzi, kas ligzdošanas sezonā bieži kūkoja tuvumā. Nekas, varbūt nākamgad, kad, ceru, manā rīcībā būs jau 3 vai 4 tīkli.

Atbalsti ziemeļu gulbju izpēti Latvijā

P.S. 05.10.2011. Paldies visiem, kas atsaucās manam lūgumam un ar dažiem klikšķiem atbalstīja ziemeļu gulbju populācijas pētījumu turpinājumu 2012. gadā! Ornitologa Dmitrija Boiko projekts uzvarēja un ieguva finansējumu, līdz ar to Dmitrijs arī nākamajā gadā varēs turpināt apjomīgo pētījumu par Latvijas ziemeļu gulbjiem. Paldies visiem par atbalstu!

Ar pāris klikšķiem arī Tu vari atbalstīt ornitologa Dmitrija Boiko pētījumu par Latvijas ziemeļu gulbju populāciju. Uzklikšķini saitei un, lūdzu, nobalso:

http://www.labiedarbi.lv/lv/balso_par_projektu/ziemelu-gulbju-petijuma-turpinasan.html

Foto – D.Boiko.